going wrong

Es čīkstu, bet manas potītes mani ienīst. Un vakar veikalā kāds zēns, kam ļoti ļoti savajadzējās mangali, uzsāka savu skrējienu pēc tā, atsperoties pret manu kreisās kājas potīti. Es pēc tam viņu nolamāju, bet tas jau nemainīja to, ka man jau vairāk kā dienu tā potīte sāp un no tās ir noberzta āda. Ak, es laimīgā. Šodien bija ieplānots veikt vismaz stundas skrējienu, bet izskatās, ka nekas nesanāks, jo manas kājas pēdējās dienas atsakās klausīt, error.

arī man reizēm tā gadās

Vakardienas meridiāns Daibē bija vienkārši DRAUSMĪGI smieklīgs (:

Kā jau visā Latvijā, arī tur lija lietus un bija auksts, bet mežs man nelikās tik traks, sen nebiju tur skrējusi, bija interesanti.
Distances vidusdaļu pavadīju kopā ar Ievu ļoti principiālā cīņā. Satikāmies pie punkta, bet tālāk devāmies katra uz citu pusi, bet atkal pie punkta satikāmies. Tuvojoties beigām, neizturējām spriedzi un turpinājām skriet kopā. WRONG! Salaist tik mūs kopā!
Priekšpēdējais punkts kartē atradās samērā neizdevīgā vietā priekš manis, es jau pirms distances domāju, ka varētu pieļaut tādu kļūdu:

Man pēc 22KP bija jāvāc 24KP, un pirms distances es iedomājos, cik smieklīgi būtu, ja es sāktu meklēt 10KP, jo atrašanās vieta un novilktā līnija mani varētu pievilt. RIGHT! Tieši tādu kļūdu kopā ar ievu abas pieļāvām. Ieva, starpcitu, zināja, ka mums jāvāc 24KP, bet domāja ka es jau gudrāka, aha, visi normālie būtu skrējuši tur, kur rāda zilās bultiņas, bet NĒ, mēs bijām pārāk stulbas. Aptuveni 2min. stāvējām tajā sarkanajā punktā pirms purva un, kad es sapratu kas notiek, sāku tik skaļi smieties, ka meža zvēri droši vien nobijās.. Turpinājām ceļu uz haļavu, izgājām purvā, smējāmies un vienkārši LOL un pirms paša punkta vēlreiz norakām. Normāli šo etapu daži veica 6-7 minūtēs, mēs tikām galā pa 20min. !!!!

Mēs turpinājām smieties un mest ārā debīlus jokus, kā piemēram viena no sarunām:
Es: Euu, man vajag čurāt. (aiz smiekliem pa zemi vārtos)
Ieva: Man arī! (smejās)
Es: Euu, es laikam zinu kur mēs esam. (smejos)
Ieva: AAAAAizveries un ejam tālāk. (nesmejās)
Es: Ieva, pagaidi mani! Es zinu kur mēs esam!
Ieva: Tur uz priekšu jābūt ceļam, vai ne?
Es: Jā.. laikam. (abas vienkārši līkas)

Turpinam ceļu līdz punktam, satiekam Laini un norokam, vēl viena saruna:
Laine: Eu, kur ir tas 24KP?
Es: JĀ!
Ieva: Ko jā, viņa prasīja kur punkts? (visas līkas)
Es: Ā, nu nezinu, ejam meklēt.
Ieva: Es gribu pie mammas! (žēlojas)
Es: WOOOOHOOOOO REKUR PUNKTS un nesos cauri visiem kokiem un krūmiem!

Beigās bijām atsalušas un viss autobuss gaidīja uz mums, divām idiotēm.

Bet ja neskatās uz visām šitām izdarībām, es vakar noskrēju labi. Izdarīju pareizas variantu izvēles un man nesāpēja kājas.
Biju sevi jau morāli noskaņojusi svētdienai - ļoti vēlējos skriet stafeti, patiešām ļoti. Bet.. man nevāca komandu un visiem bail no S16 un visiem aizbildinājumi, tā kā mans sapnis ir izsapņots. Jāsāk pierast pie tā, ka neesmu vairs tas, kas agrāk. Skumji.

s

Lasu, ka visiem jau skola over un viss kārtībā, bet man vēl jārauj kontroldarbs un prezentācija un citas lietas, kas patiesībā ir pilnīgi liekas. Un esmu dalībnieku sarakstā uz Kāpu 2010, bet savu sezonu domāju atklāt jau VČ, ja vien spēšu sevi morāli savest kārtībā.
Vakar Straupē it kā notika pirmais kopējais, nu jau vasaras laika, treniņš. Es, diemžēl, ierados vienīgā. Žēl, jo man bija bail vienai skriet Riebiņa mežā. Branti un mūsu pašu Riebiņš mani biedē.. Bet manas domas par bailēm aizgaiņāja domas par to, kā tikt nesakostai, jo odu bija vairāk nekā asiņu manā organismā. Otro reizi (!), jā tikai otro, es dabūju paskriet kartē 1:15000. Protams, dažviet smagi sajaucos, bet nevarētu teikt, ka man ar to karti slikti gāja. Toties kājas mani vakar beidza nost, tāpēc līdz nākamajam meridiānam man ir pauzīte.
Turam īkšķus par tiem, kas rīt un parīt Igaunijā cīnīsies par Baltijas čempionu medaļām!

16 dienas man

Tikai nedēļa pagājusi, bet es jūtos nesalīdzināmi labāk, nekā pagājušajā trešdienā. Starp meridiāniem veicu divus lēnos treniņus, kopā 1h ~3km. Vakar meridiānā atkal spiedu uz orientēšanos, lai gan kļūdās atstāju vismaz 2min, tomēr es atkal visu darīju savādāk. Kājas par sevi liek manīt daudz mazāk. Vakar nogāju TIKAI distances beigas! Un šodien man nesāp apakšstilbu muskuļi, tāpēc taisīšu vingrošanu, ko neesmu darījusi jau vismaz mēnesi. Vienīgais kas man neliek mieru ir manas potītes. Liekas, ka ceļgalu sāpēs tagad ir pārvākušās uz potītēm un pēdām, tas ir neizturami! Es nevaru noskriet gar kalna malu. Bet es domāju, ka nākamotrdien, ja viss ritēs kā iecerēts, es varēšu savā lēnajā tempiņā veikt visu distanci. REZULTĀTI arī labi man, jo esmu 3. no piecām meitenēm un + ieskrēju stundā, progress.

Laba ziņa cēsiniekiem - mūsu neiloni šodien vai varbūt vakar ieradās Latvijā. Mēs tagad būsim smuki, jo neiloni patiešām ir izdevušies, skaistas krāsas un dizains pats par sevi, paldies Dacei!
Apsveru arī iespēju beidzot iegādāties pulsometru. Negribu neko dārgu, tāpēc šodien Ežos noskatīju visparastāko kāds tur bija, bet man ar to pilnīgi pietiktu sākumam.
Nu es dodos uz worldofo pazīmēt distances.

The Beatles - I Got My Mind Set On You

m

Patiesībā, es laikam visu ņemu pārāk nopietni. Viss nemaz nav tik traki ne ar orientēšanos, ne ar skriešanu. Esmu nonākusi atpakaļ sākumā, varētu teikt, ka esmu tur, kur biju decembra beigās. Man ir sastādīts plāns līdz 25. maijam, pēc kura noteikti atkal došos pie Velgas. Man jācīnās pašai ar savu organismu, jo viņš ir vājš. To es noskaidroju šodien, Meridiānā. Visu distanci pavadīju ar domām par kājām, bet pie tā man jāpierod, jo tas ir uz ilgu laiku. Nonācu arī pie dažiem lietderīgiem secinājumiem. Piemēram, man daudz labāk padodas tehniski sarežģītas, fiziski smagas un garas distances džungļos karstā laikā bez ūdens. Tāpēc tās būs distances, uz kurām spiedīšu vismazāk. Jāmācās orientēties arī smukos mežos.
Patiesībā, šodienas distance man nebija tik liels morālais pārbaudījums, kā no sākuma likās. Es joprojām nemāku koncentrēties distancei, bet ar to es arī mēģināšu tikt galā. Orientēšanos, manuprāt, es šodien personīgi sev parādīju no spožākās puses. Bija viens muļķīgs gļuks, bet es to neuzskatīju par kļūdu, jo es zināju, ko daru. Runājot par kājām, arī tās mani pārsteidza. Ceļgali sāka mazliet sāpēt distances beigās dēļ lielā noguruma, bet potītes un pēdas gan mani apgrūtināja pat vairāk kā koncentrēšanās. Nespēju paskriet gar kalna malu, jo potītes velk un pēdas velk un saites es arī biju savilkusi pārāk cieši. Lai vai kā, es uzskatu, ka šodien distancē man noderēja gan 5 gadu ieguldītais darbs tehnikā, gan 4 mēnešu pauze skriešānā. Esmu vairāk kā apmierināta.

KARTE bija diezgan pabriesmīga, bet posmā 8KP-12KP es pārsteidzu pati sevi. Man ir pavēries pavisam cits skats uz karti un vispār mežu un skriešanu tajā, tāpēc es visam pieeju arī no citas puses. Izaugsme tomēr ir notikusi.

LAIMĪGA

Ak, šo dienu es gaidīju 3 mēnešus un 15 dienas - šodien atkal devos pie traumatologa pārbaudīties. Un saņēmu jau sen gaidīto - pa šiem mēnešiem mani ceļgali ir dabūjuši labi atpūsties un tur, kur man viss bija atrauts vaļā, tagad ir izveidojies pāri smuks tiltiņš un viss smuki sācis augt, bet tas nenozīmē, ka varu jau iet un skriet. Man ir jāsāk lēnām, es drīkstu skriet, bet ja sāk sāpēt, man ir jāpārtrauc un jāatpūšas, kamēr pāriet sāpes. Žēl, ka nepieteicos LČ otrajai dienai, būtu bijusi lieliska iespēja to izmēģināt, bet atlikšu to uz meridiānu. Šobrīd man ļoti noderētu peldēšana, bet tuvākie baseini ir slēgti jau, tāpēc plānoju drīz atklāt sezonu ezerā. Bet ārsts teica, ka jā, nevajag neko pārforsēt, man tie kauli vēl dzīs un augs vēl aptuveni gadu, tāpēc man ir jābūt uzmanīgai un nu viss ir atkarīgs tikai no manis pašas, tāpēc man ir bail. Bet lai vai kā, esmu aizsūtījusi pieteikumu Latvijas Izcilniekiem un nu man ir brīvs vakars lai krāmētu mantas un rīt laistu uz Saldu līdzi savējiem. Ja jūs zinātu, cik F A N T A S T I S K I es šobrīd jūtos. Es vienkārši visu laiku smaidu! Jānosvin!

visu dienu vienkārši ārdos un dziedu pie gadsimtu vecām dziesmām un mani nekas nespēj sadusmot un vienkārši es te pat nespēju uzrakstīt visas savas emocijas

Eminem - Not Afraid.mp3 un es esmu laimīga

iespaidos

Sen te neko nav sanācis iemest, bet esmu šobrīd tik saviļņota, ka nevarēju atturēties. Otrdien meridiānā mazliet paskrēju, bet vakar man visu dienu sāpēja ceļgals, bet es nespēju saprast, vai tie pārsimts metri varēja tā nākt par ļaunu? Tajā pašā drausmīgajā mežā, kur 2008. gadā norisinājās Purva Bridēja stafetes, apmaldījās viena mūsu meitene. Paldies dievam, viņa aizgāja aptuveni 1km prom no distances un iznāca Nītaurē, kur tika laipni uzņemta kādā mājā un varēja sazvanīt savu mammu. Mēs visi nenormāli uztraucāmies un viņai bija ļoti slikti, zems cukura līmenis vai kā to sauc, bet paldies dievam viss beidzās labi. Man pirmo reizi tā gadījās.
Šovakar skrūvēju augšā pieteikumu tiem Latvijas izcilniekiem. Rokos pa internetu un meklēju gadu vecus notikumus. Mēģinu atrast kaut ko par pasaules skolēnu čempionātu un uzdūros vienas meitenes blogam, kur viņa raksta kā skrējusi un tur ir arī MANS VĀRDS un viņa raksta cik daudz no manis atpalikusi, cik nu es no viņas spāņu vai portugāļu valodas spēju saprast. Kādā citā angļu kluba lapā uzdūros rakstam par WSCO, kur pirmajā bilde es mahājos priekšplānā. Patīkamas emocijas izraisa, esmu pacilātā garastāvoklī, bet tagad turpināšu iesākto, savādāk sapnis paliks neizsapņots.