Nekāda dižā atpūta man nesanāk, jo jau vairāk kā nedēļu strādāju, neizgulējusies un sāpošu muguru.

Vakar beidzot iegādājos pulsometru un devos uz meridiānu iemēģināt, manos plānos nebija daudz skriet, kas tika arī pilnībā izpildīts. Distanci iesāku lēnām un ņemoties ar pulsometra siksniņu, tad sekoja daudz kļūdu un mani panāca Arta M. un Līga L. un tā mēs turpinājām iet, līdz beidzot nonācām skrienamajā mežā, kas bija kā nosēts ar mellenēm. Nu ko, 100m veicām aptuveni 5 minūtēs. Pirmspēdējais punkts bija pāris metrus no forša karjera, tāpēc atlicinājām vēl 5 minūtes lai pasēdētu pie tā un pavērotu skatu, pagaidītu pārējo baru. Tā nu pie karjera savācāmies aptuveni 10 cilvēki un gāzām uz finišu. Pie pēdējā punkta paliku kopā ar Artu, pastāvējām vēl pāris minūtes, Arta gatavojās ātram finišām, turpretī es uzstādīju lēnāko finišu, ko varat redzēt splitos un arī mans kopējais laiks ir graujošs, kas nozīmē, ka distance tika izbaudīta pilnībā!

Šodiena tika atlicināta mazliet adrenalīnam. Es, Arta M. un Kate M. bijām apņēmušās tikt uz Straupes baznīcas jumta un pa lūku pavērot skatu. Viņām abām tas izdevās, bet manas bailes ņēma virsroku. Bet nav ko daudz pārdzīvot, drīzumā domājam to atkārtot un ar visu nepieciešamo aparatūru>

Mazs ieskats no 2008. gada 17. novembra tajā pašā vietā:

Skats no lejas uz lūku, pa kuru ik palaikam parādījās kāda galva, izskatās jauki.

Un te skatiņi no augšas, kas viennozīmīgi ir vieni no skaistākajiem, kādus zinu.

XXXII Ilvesteade

6. jūlija vakarā saņēmu ziņu, ka man jāstartē 3 dienu stafetē. Biju priecīga, bet pusstundu pirms starta apjautu, ka nav bijis pietiekami laika, lai mans organisms atkal būtu gatavs slodzei. Daļēji tas bija arī izšķirošais pirmajā dienā, bet patiesībā netipiskais un zaļais mežs nospēlēja savu lomu pilnībā. Masu starts visiem etapiem bija traks, jo aptuveni 300 cilvēkiem bija jāskrien pa vienu šauru meža ceļu. Sākumā turējos labi un biju nosacītā līderu grupiņā, bet tad man kaut kas aizvērās vai arī līdz galam neatvērās un 3 minūšu vietā vienai ieplakai atstāju 18 minūtes. Tad es biju nogurusi, dusmīga un vēl gandrīz paņēmu dsq, jo no skatītāju punkta aizskrēju uz finišu. Arī manām komandas biedrenēm – Artai un Ilzei zvaigznes tik spoži nespīdēja, bet rezultātā pēc 9. jūlija starta elites dāmu grupā ieņēmām 8. vietu, bet elites junioru grupā bijām pirmās ar dažu minūšu handikapu. KARTE

10. jūlija rīts iesākās ar kārtīgu pieēšanos, jo es sev izvēlējos 1. un arī garāko etapu. Iesildoties likās, ka Igaunijas gaiss no manis izsvilpis visu nogurumu pēc pirmās dienas un arī stresa, un nekādu savādāku emociju diži daudz sevī sameklēt nevarēju. Mans un visas manas komandas galvenais uzdevums bija, kā tautā saka, neburkot. Paturēju acīs savas juniorītes un vidējā tempā skrēju cik taisni vien varēju. Patiesībā, es ļoti iespējams uzstādīju šo sacensību kritienu rekordu – kopā pa 3 dienām savācu vismaz 10! Skatītāju punktā aizmirsu par ūdeni, bet vismaz kliedzieni un spiedzieni ļāva saņemties un beigās aizbēgt no nosacīti stiprākās konkurentes. Pēc otrās dienas elitē ieņēmām 7. vietu, bet juniorēs nu jau pārliecinošu pirmo vietu ar 25 minūšu handikapu. KARTE




11. jūlija rīts, kā parasti trešajā dienā, bija vissmagākais. Miega trūkums bija virs normas un pirms starta mana komanda izcēlās ar gatavošanos distancei t.i. visas trīs sēdējām autobusa aizmugurē un nomodā gulējām. Man bija uzticēts otrais un īsākais etaps, kuru iesāku iedzenot 5 minūtes. Skrēju cik varēju, bet pirmais punkts bija puse no manas distances un tas prasīja daudz vairāk spēka, nekā man bija. Vispār, šī distance bija gandrīz tikpat traki norakta kā pirmajā dienā, bet mēs tāpat palikām pirmās junioru grupā un tikām pie foršiem krekliņiem. KARTE ; REZULTĀTI


Bet tagad gan vairs nekāda skriešana, esmu izkausēta. Jūlija beigās pēc pusgada pārtraukuma būs jāsāk veidot treniņplāns.

XXIV Kāpa

2. jūlija rīts iesākās ar somu krāmēšanu, kad vēl 10 minūtes pirms izbraukšanas nezināju kādas skrienamās bikses labāk ņemt līdzi. Ceļš pagāja ātri ar mūsu DJ Reiniz un daudz neveselīga ēdiena. Pirms starta izdarīju to, ko jau sen biju apņēmusies - iegādājos tā saucamo teipu. Cerēju, ka tas man palīdzēs vismaz Kāpā palikt veselai, bet tas, protams, nepiepildījās >>
Pirms distances jutos kā pirms Meridiāna, vienkārši jānoskrien, kā parasti. Pirmais punkts atkal bija liktenīgais norokamais, uz kuru visādi mazi bērni man skrēja līdzi un uzdeva stulbus jautājumus, laikam tiešām jāpaaugās. Turpināju kāpināt tempu, noķēru vienu no stipro bariņa. Jutos tiešām kā Meridiānā. Un tad nāca beigas, zināju, ka visa distance nočammāta un sāku nesties, bet tas labi nebeidzās, jo pie 12KP mana potīte dabūja pamatīgi norauties. Nu man vairs nebija spēka domāt, skrēju pakaļ Anetei G. un pat punktu numurus neskatījos. Finišā tā saucamais Zaķis man palīdzēja tikt līdz nolasīšanai, nesot mani uz savas kājas. Tad mani pamanīja galvenais komentētājs un es nonācu zaļajā teltī ar sarkano krustiņu. Cerēju, ka man tiešām palīdzēs, bet man uzsmērēja Fastumgel. Tā nu es atlikušo dienas daļu biju kliba un neīpaši laimīga par izdarīto, lai gan biju otrā un vajadzēja iedzīt 1:32min - KARTE

3. jūlija rītā pamodos agrāk par citiem, devos sakārtot domas. Potīte bija mazliet atlaidusi, bet ne pietiekami, lai pirms distances savas kājas pamatīgi neiesaiņotu. Vispār, 2. dienas sacensību centrs bija stilīgā vietā un arī mežs bija mans mīļākais - saule cepī, daudz izcirtumi un reljefs arī pamoka. Atkal jutos kā pirms Meridiāna, tikai atbildība lielāka, jo gribēju kausā vēlvienu simtiņu. Šoreiz pirmo ņemu lēni, nepareizi, bet lēni. Tad sāku skriet. 3KP bija, varētu teikt, plika meža vidū un nav kur piesieties, bet tur atkal panācu Aneti. Tad es sevī atradu spēku un sāku skriet, un tā visu distanci, līdz finišā sapratu, ka pirmās dienas uzvarētāja, kura startēja 8 minūtes pirms manis, vēl nav izskrējusi. Rezultātā simtiņš kausā un pēc otrās dienas esmu līdere ar 10min. atrāvienu un papēdī ierautu skabargu, kas atkal man liek paklibot - KARTE Diemžēl, mans Kāpas otrās dienas vakars aizritēja teltī ar šokolādē izvārtītu guļammaisu, jo man vēl ir 14, lol.

4. jūlija rīts bija miegains, karsts un nekārtīgs, jo mūsu teltī varēja atrast netikai zilas, izkusušas un no papīrīša izkritušas košļenes. Vienīgais mērķis bija izbaudīt distanci, jo mans handikaps bija pārāk labs. Skrēju lēnām, neuztvēru distanci īsti nopietni un tad man pirmo reizi mūžā iekoda lapsene. Sāpēja ļoti un es apjuku un aizgāju kaut kur prom no punkta rajona. Neko nesapratu, tikai locījos aiz sāpēm, bet turpināju mocīt tālāk. Skrienot gar ezeru, domāju par to, ka Kāpa vienmēr beidzas laikā, kad man vismazāk gribētos braukt mājās. Kopvērtējumā pirmā vieta uz citu meiteņu kļūdu rēķina - KARTE, KOPVĒRTĒJUMS

Tagad atpūtīšos un sadziedēšu traumas. Jūlijā otrajā pusē atsākšu nopietni gatavoties sezonas otrajai daļai, jo, ja pareizi saprotu, man spīd arī BJC.

līdz startam 32h

Jau rīt arī es došos uz Alūksni un varētu teikt, beigu beigās arī savām gaidītākajām šīs sezonas sacensībām. Visu laiku mēģinu izspriest, kura diena ir vissvarīgākā. No vienas puses pirmā, jo tad nav ko zaudēt, visi sāk no nulles un ir jāuzrāda labs rezultāts. No otras puses otrā, jo tā tiek ieskaitīta LK. No trešās puses trešā, jo tajā izšķirās viss. Tāpēc es no nācu pie ceturtās puses, ka visas dienas, diemžēl, ir vienlīdz svarīgas. Tam esmu jau nobriedusi krietnu laiciņu, bet mana fiziskā forma, ja godīgi, nav nekāda. Kā jau vienmēr, paļaušos uz savu gribasspēku, kas +26 grādos noteikti noderēs.