Labi

Esmu neglābjama vasaras un skriešanas holiķe. Vienīgais iemesls, kādēļ noderētu sniegs, ir 6 dienas līdz Ziemassvētkiem.

Tāda atkāpe, jo es pagaidām neesmu īsti droša, vai šoziem kaut reizi uzkāpšu uz slēpēm. Vakar izmetu aplīti pa Straupes ielām. Locītavas ierūsējušas, pulss 170, kur normāli būtu jābūt 140. Šodien sāp muskuļi no vakardienas 20 minūšu skrējiena. Bet pozitīvā puse ir tā, ka varu lēnām sākt kustēt ārā no tauku audzēšanas (esmu pieņēmusies svarā par 3kg), vēl tikai dažiem ārstiem jāatrādās. Glikozamīna sulfāts ir ar mani.

Ar klasi, Ziemassvētku labā darba ietvaros, bijām Zvanniekos. Traki...

Diagnozes

• Kreisās potītes locītavas saišu sastiepums;


• Labās kājas augšstilba četrgalvainā muskuļa cīpslas iekaisums.

Year 7 Completed

Pagājušajā sestdienā, stāvot pie starta līnijas LČ maratonā, mani pārņēma līdzīgas sajūtas, kā dažiem junioriem un gan jau vēl kādam, lai gan manā gadījumā tas varbūt nav tik zīmīgi.
Par sezonu... Laikam jāpiekrīt Anatolijam - bija fantastiska. Maratonā zelts un 800 punkti Latvijas kausā, divas bronzas Itālijā skolēnu čempionātā, sliktākais starts Latvijā S16 - 2. vieta, 9. vieta garajā distancē un vēsturē iegājusī bronza EYOCa sprintā (laikam arī jāpiemin Meridiānā iegūtās divas 3. vietas - S18 un S21E).

Par tālākajiem plāniem vēl pāragri spriest, joprojām neesmu bijusi pie ārstiem (ja neskaita dermatalogu, kurš parūpējās par manu sapuvušo roku). Ir gaidāmi daži jaunieviesumi manā sporta dzīvē, no kuriem pats galvenais noteikti ir S18 grupa. Tāpat svarīgs temats ir pievienošanās kādam zviedru klubam, bet par to uzrakstīšu, kad būšu izlēmusi...

(2012. gada 26. augusts - Zviedrijas čempionāts sprintā)

Nākamais gads būs mana astotā orientēšanās sezona un 8 ir mans laimīgais skaitlis. Tātad... tur noteikti kaut kam ir jābūt!

Baltic Junior Cup

Godīgi - mana 21. vieta garajā distancē ir tik totāli s*dīga, ka pat Kāpas pirmās dienas zaudējumu varētu saukt par easy game. Vispirms jau jāsāk ar manu izbraukšanu uz Zviedriju ar tik iespaidīgi sakačātu labās kājas apakšstilba muskuli, ka tas spieda nost kaulu un iešana vēl nedēļas pirmajās dienas bija apgrūtinoša, bet tas ir laimīgi beidzies un aizmirsts. Tam sekoja uz kuģa saķertās kakla sāpes un iesnas, kas drīzāk līdzinājās tiem plūdiem, kuri Saldū plosījās kādu laiku atpakaļ. Bet ir vēlviena lieta, par kuru pirms brauciena neiepīkstējos - sāp arī labais cirksnis. It kā nelikās nekas tāds ievērības cienīgs, līdz garajai distancei, kuras beigas vairs nebija manā pārziņā, sāpes ņēma virsroku. Vēlākā konsultācija ar treneriem liek domāt, ka tā nav nekāda ierastā kaite, būs jādodas pie augstākiem spēkiem. Vairāk par distanci man komentāru nav, tas bija fail no jebkura viedokļa. Bet lai arī kā tur būtu... stafetē diezgan nekaunīgi ielauzos Latvijas pirmajā komandā, kur Rūdis man startu otrajā etapā nodeva kā otrajai, bet mēs ar Emīlu tīri izcēlām pirmo vietu. Beigās, kad jau bijām gandrīz pārliecināti par medaļām, lietuvietis ar izdauzītu seju mūs visus nolīdzināja līdz ar zemi. Protams, tik laimīgi šis stāsts nebeidzas. Ceļā uz otro punktu iekritu bedrē, kas sākumā likās nekas, bet kā atklājās apmēram 12 stundas pēc distances - kreisā potīte tomēr ir uzpampusi un tā nu es tagad piekliboju - ar abām kājām.

Nopietnie treniņi ir beigušies līdz laikam, kad man vajadzētu būt veselai, un tam vajadzētu notikt līdz novembra vidum. Dižo Talsu Pauguraini, diemžēl, jāizlaiž... Bet manas pēdējās sacensības S16 grupā - maratonu - to gan vajadzētu godam izvilkt, man patīk rakt Īvandē.

Tā es ieguvu iesnas (laikam arī jāpiemin milzīgs papīra rullis, kuru pievācu no kādas tualetes...).

Ikgadējās vakara izklaides...

Cēsu Rudens un vēl dažas neveiksmes

Cēsu Rudens personīgi man nebūtu bijusi neveiksme, ja tās mani nebūtu sākušas vajāt neilgi pirms tā. Vispirms jau tā ir neliela pārtrenēšanās, kurai seko visas tās piedevas ar sāpēm un traumām. Līdz nākamās sestdienas rītam man vajadzētu būt gatavībā skriet, taču šodien es no liekas staigāšanas labāk izvairos... Ļoti ceru, ka mani pieņēmumi ir nepareizi un pēc Zviedrijas man nenāksies atkal apmeklēt traumatologu. Bet ja par pašu Cēsu Rudeni, tad man arī tas nepareizais punkts netraucēja izbaudīt priekš Meridiāna rīkotām sacensībām nepārāk tehniski sarežģīto distanci, kura man šoreiz nāca ar asarām... Īsāk sakot - šobrīd neiet pārāk labi, cerams, ka vismaz Kusā notiek kaut kas priecīgs.

Pienskābei visas dienas ir darbdienas

Tā kā kopš pagājušās svētdienas gandrīz visu savu iedzīvi esmu pārvākusi uz Cēsīm un laika datoram un blogam nav (ar Ilzi skatāmies filmas un lakojam nagus), tad šovakar, esot Straupē, varu beidzot jums izkratīt sirdi.

Latvijas čempionāts vidējā distancē bija mans sliktākais šīs sezonas starts Latvijā S16 grupā - sudrabs. Tika izlemts, ka šis fakts ieiet vēsturē (iegravēts gan nekur netiks), un es nevarētu arī teikt, ka nostartēju slikti, bet patiesībā jau pie visa ir vainīgs mazais Alvis ar savu finiša atzīmēšanās nesaprašanu un manis pārvilināšanu savā pusē un likšanu atzīmēties finišā otro reizi... (zaudēju zeltam 4 sekundes). Secinājums - pie visa ir vainīgs tikai un vienīgi Alvis, ar mani tur nekāda sakara. Pirms stafetes starta biju kārtīgi nostresojusies, jo savu leģendāro trešo etapu sāku piektajā vietā, 10 minūtes atpaliekot no pirmās un 4 minūtes no trešās. Tā arī sākās mans šīs sezonas ātrākais skrējiens pa mežu - gandrīz 4km 23 minūtēs. Līdz bronzai vajadzēja noskriet pa 21 minūti, bet to jau es zināju un izdomāju, ka bronza nepārāk labi izskatīsies medaļu traukā...

Ceļā uz zvaigžņu rezultātu stafetē.

Blondīnēm arī smags čempis - sudrabs.

Ārpus sacensībām norit spraigs gatavošanās process Zviedrijai, kas mani pašlaik ir izsūcis tikpat tukšu kā vakuumu... Meridiānā (SE grupā) treneris atļāvās mazliet atsvaidzināt zināšanas vizuālajā mākslā un mana distance izskatījās ļoti interesanti.

Valmieras čempionātā ļoti labi jutu vakuumu. Lai gan pēc iedzīšanas sev nodrošināju galvas lukturīti ar 18 minūšu pārsvaru, tomēr maksimāli koncentrēties distancēm nebija iespējams, daudz labprātāk būtu apgūlusies turpat meža vidū un gaidījusi, kad pienskābe pati aizies prom.
Nākamā nedēļa vēl ir miglā tīta, bet es jūtu, ka man beigas ir klāt.

Klubu stafetes 2011

Manuprāt, šīs Klubu stafetes mūsu klubam kopumā ir tikpat un vēl trakāk neizdevušās, kā 2009. gadā Riekstukalnā. Personīgi man... šis pasākums ir kaut kas diezgan specifisks - 2009. - DSQ dēļ nepareizās kartes, 2010. - paņēmu īsto karti, un paķēru līdzi dēli ar vēl 10, 2011. - nu, to jūs varat aplūkot kreisajā malā, un tas laikam arī izšķīra komandas likteni. Savu 4. etapu kopā ar Kristīni K. sākām +/- 10. vietā, un pirmo apli es nolidoju apmēram tikpat ātri, cik braucu ar riteni (kļūdās vēl atstājot pie 2 minūtēm) un maiņas teltī biju +/- 4. Otrā apļa beigās iznācu kaut kur otrajā desmitā apmēram pa vidu, pirmo punktu ņēmu tikai 17 minūtes. Manu iesākto darbiņu pabeidza Alvis 5. etapā, savus 2,5km veicot apmēram... 50 minūtes? Tas nozīmē to, ka labākās patronas vēl nemaz neesam izšāvuši un mūsu zvaigžņu stunda vēl tikai priekšā, tā kā gan Ozons, gan Kusa nākamgad saturās!

Virsraksta nav

Esmu neglābjami pazudusi vasarā (es nesaku, ka man tas nepatīk, šī vasara patiešām ir bomba), bet ceru, ka tas mainīsies, kad sāksies skola. Sevi pierunāt nopietniem treniņiem ir gandrīz neiespējami. Tiesa, tas izdevās pagājušās nedēļas Meridiāna-Voru treniņnometnē, kur Timo bija kārtīgi pastrādājis, lai katrā treniņā es pazustu uz +/- 30 minūtēm, kas, manuprāt, vēl ir maz. Protams, labākie nometnes brīži bija vakari ar pašceptām banānu kūkām, kā arī Artas kukurūzas karamelē nebija sliktas. Būtībā jau laikam atkal vairāk uzēdu kā noskrēju, bet tas jau tā stokā nāk. Kusa joprojām ir Straupes spēcīgākais konkurents, bet nesen uzzināju, ka tur nav centra..? Tad jau gan Straupe sit pušu, mums ir pat 3 veikali.

Malienā baigi labi nomaucu 2!

Šis virsraksts, atšķirībā no pagājušā gada, nav vis nekāds sarkasms. Pēc Malienas kausiem esmu atpakaļ apritē, pat izveidoju jaunu treniņdienasgrāmatu (uz tās ir visādi interesanti uzraksti un zīmējumi, piemēram, latvietis - sēņturis, vari man kādreiz pajautāt, es labprāt parādīšu). Ak jā, mani kopš sestdienas nomoka kāds sasāpējies jautājums - kādēļ Malienas kausā šogad nebija lapsa (tā oranžā nevis Kūms :D)? Lai gan biju visiem sastāstījusi, ka neesmu trenējusies visu jūliju, iedzīšanā nācās saprast, ka handikaps ir pietiekoši liels, lai varētu pie pēdējā punkta pastāvēt apmēram minūti un atpūsties, lai nokapātu finišu un uzvarētu derībās ar Alvi, no kura pēc tam dabūju milzīgo saldējumu (šis ir ļoti līdzīgs). Šodien Meridiānā Kvēpenē (2009. gada Cēsu rudens) debitēju elites grupā, kas ir diezgan ekstrēmi ņemot vērā to, ka šis apvidus manā dārziņā ir pielīdzināms laukakmenim, un šo lielisko apzīmējumu tas nezaudēja arī šodien. Ai, man nav nekā elpu aizraujoša, ko rakstīt, tāpēc vienkārši turpināšu trenēties un varbūt kaut kas grandiozs sasniegs arī Straupi, ne tikai Kusu.

Igauņi sasparojušies

Mans mazais sporta atvaļinājums izvērtās milzīgā sporta krīzē, jo no grafika atpalieku par pāris nedēļām. Jūlija otrajā pusē manās gādīgajās rokās beidzot nonāca ritenis, ar kuru cerēju atvieglot sev dzīvi, bet neiet tik vienkārši, kā iesācējam varētu šķist. Jā, protams, ar viņu un Artu gandrīz katru vakaru dragāju uz ezeru, bet manā fiziskajā formā neviens rādītājs neceļās uz pozitīvo galu (veicot nelielus aprēķinus, atklāju, ka līdz ezeram varu ātrāk aizskriet nekā aizbraukt). Šīs sporta krīzes karstāko punktu uz savas ādas izjutu pirms pāris dienām Igaunijā, kur otrajā dienā, veicot distanci prakstiski bez kļūdām, nevarēju izlekt ar lielisku startu. Malienas kausā svaigumiņam būs mazliet jāpasvīst, jo atpakaļ vecajās sliedēs vai arī tuvu tām es būšu tieši uz klubu stafetēm (sezonas top3 gaidītāko sacensību saraksta veterānēm). Būtībā jau man nekas dižs ko stāstīt nebija, bet es gribēju ar jums padalīties savā sašutumā par to, ka igauņu mežos sastopamais necaurejamu purvu, aizaugušu pļavu un nepārvaramu koku īpatsvars ir krietni līdzīgs ar Meridiānos sastopamo, tāpēc mums būs mazliet jāpasvīst, lai šo situāciju labotu. Mēs taču negribam sagraut savu slavu un atdot visus laurus igauņiem...

Kāpa

Jau nedēļu esmu devusies nelielā atvaļinājumā, taču Kāpu cerēju izcelt ar Čehijas formu vēl diezgan viegli, kas pēc mana pirmās dienas starta izskatījās diezgan bezcerīgi. Nācās sevi mazliet sabārt un radīt nelielu apgaismību par notiekošo, lai jau otrās dienas pēcpusdienā situācija izskatītos mazliet labvēlīgāk. Nav nekāds noslēpums, ka galvenais iemesls, kādēļ ierados Smiltenē, bija sprints. Distance bija gan tehniski, gan fiziski daudz sarežģītāka kā Čehijā, tāpēc piedzīvoju dažu sekunžu apmulsumu, jo nebiju gaidījusi, ka man kādreiz sprintā nāksies skriet pāri purvam un lavierēt starp latvāņiem. Vislabāk man pašai (arī dažiem neskrējējiem) patika pēdējie distances metri, kuros man tika dota ekskluzīva iespēja mēroties spēkos ar Latvijas ātrāko Aiju, kas man arī diezgan veiksmīgi izdevās, un paspēju arī nožēlot, ka nepieteicos startēt elitē. Lai gan likās, ka sprints nu mani ir novedis pagrīdē, 3. dienas starts bija visātrākais un finišā pat nejutu vēlmi izlaust ceļu pie ūdens (otrajā dienā manā ceļā stājās daži neizmanīgie, kas pēc tam varēja auklēt zilumus). Varu oficiāli paziņot, ka beidzu skriet ar svešiem kompasiem, jo diezgan pelnīti tiku pie jauna mazulīša. Un, kas būtiski, ceru, ka neviens vēl nav aizmirsis, kurš izcīnīja labākā kluba balvu un Klubu stafetēs, kā jau katru gadu, sastādīs nopietnu konkurenci starp dažāda gada gājuma, ātruma un meistarības censoņiem.

EYOC

Negribētos te baigi izplūst asarās un teikt, ka tagad, kad viss garām, ir iestājusies sava veida tukšuma sajūta, un tomēr, ja es tā teiktu, tad tā būtu taisnība, jo gribot negribot sanāca ļoti ilgi atdot sevi visu tikai un vienīgi treniņiem. Ja tagad varētu pagriezt laiku maliet atpakaļ, es daudzas lietas darītu savādāk, jo, manuprāt, nesasniedzu to augstāko punktu, pēc kā savā fiziskajā formā tik ļoti tiecos. Bet ko tur vairs uz veciem lauriem sēdēt, tagad uz EYOCu nākamgad Francijā skatos ar pavisam citām acīm (neesmu speciāliste bioloģijā, bet tas noteikti ir iespējams).

Lai gan uztraukums pēdējā laikā no manis ir kaut kur noklīdis, tomēr pēdējās 12 stundas pirms sprinta nebija diezko jaukas (negulēta nakts, kā arī gandrīz izvemtas brokastis). Arī autobusā pirms starta valdīja kapa klusums, kas priekš savāktās kompānijas bija diezgan biedējoši (pat Dāvis nerunāja). Pirms starta saskāros arī ar pāris sāpošiem muskuļiem, saitēm un vēl šo to, bet tas tā defaultā. Lai arī kā tur būtu, tomēr, izskrienot finiša taisnē un dzirdot savu vārdu blakus bronzas medaļai, es sapratu, kāpēc to visu darīju un tik ģeniālu sajūtu man nenāksies bieži piedzīvot, bet tas ir to vērts, lai ziemā vairākas stundas klīstu pa Cēsīm pēc treniņa gaidot autobusu, lai -20 grādos izvilktos ārā skriet, lai piektdienas vakarā dotos uz nometni nevis ballīti, lai Jāņos skrietu sprintu Čehijā nevis Latvijā lektu pāri ugunskuram.

Lūk, šis mirklis ir arī iemūžināts.

Pateicoties Rūdim, 25. jūnija vakarā Čehijā dziedājām mūsu himnu.

Un tas saucās atjaunošanās treniņš.

Pirms garās distances autobusā valdīja mazliet jautrāka noskaņa (vismaz Dāvis runāja), taču arī nogurums lika par sevi manīt, tāpēc uz ātru skrējienu nepretendēju. Būtībā jau kļūdīties, kā jau parasti, nebija kur, bet orientēšanās dievi man nestāvēja klāt, kā arī prizmas uz kompostieriem neturējās īsti labi... 9. vieta ir lielisks sākums, ko es pati laikam pirms tam novērtēju vismazāk.

Garās distances finišā ģeniālās emocijas bija mazliet pagaisušas.

Pirms stafetes radās it kā diezgan ģeniāla ideja un tiku iekļauta W18 grupā komandā ar Līgu un Beātu, bet es izgāzos un tas man pašai bija lielāks zaudējums kā garajā distancē, bet jāsaka kā katru gadu - nākamgad gan!

Pienācis laiks mazliet atpūsties un, klausot Baibai, sakārtot domas, bet pirms tam - jānosvin Kāpa!

Joprojām esam ideāli!

Turpinot izbaudīt lieliskos un līdz šim nepārspētos aizaugušos izcirtumus, nesalasāmās reljefa formas, necaurskrienamos purvus un visvarenos Straupes mūža mežus, Meridiāns aizvadīja patiešām grandiozu nometni. Kāpēc grandiozu? Man sāp ne tikai kāju muskuļi, bet arī vēdera un roku muskuļi, kā arī spranda, nevaru ne kārtīgi pasmieties, ne paklepot, paldies Dievam, ka ēst varu. Divu pilnu dienu laikā treniņos pavadītas mazliet vairāk kā 6 stundas un pieveikti aptuveni 30km (un tur netiek ieskaitītas spēles skrien-kamēr-mirsti līdz pusvieniem naktī, kā arī Meridiāna punktu novākšana ne), kas ir apmēram 2/3 no visa maijā paveiktā un arī mans personīgais rekords, kuru tik drīz nemaz nemēģināšu pārspēt. Līdz pirmajam startam Čehijā ir atlikušas 9 dienas, kas nozīmē, ka ideāli iekļaušos sporta skolas jaunā trenera (skan jau labi) norādījumos. Ideālā forma drīz būs ar mani, bet pašlaik vairāk domāju par miegu un ēdienu.

Cepuru interpretācija jau katram sava...

Cepuru stafetes pēdējo un pirmspēdējo komandu, protams, pārstāvējām es un Arta.

Pašas Latvijas čempionāts pašās Cēsīs

Tā diena ir klāt! Domāju, ka pēc šodienas tikai retais varētu apstrīdēt šos no sirds nākušos un patiesos vārdus. Un lai nu kurš, lai nu kurš, bet es, izskriet-no-kartes veterāne, noteikti šajā ziņā neko iebilst nevaru.

Sprints tika gaidīts tik ļoti, kā neviens skolēns nav gaidījis pēdējo skolas dienu, neviens mīlnieks savu kāzu dienu, neviens makšķernieks lielo lomu, neviens autovadītājs zaļo gaismu luksoforā! Tā nu bijām izpriecājušās visas nedēļas garumā, un biegās, kad bija noskrieta patiešām pārsteidzoši un neticami aizraujošā distance, viss prieks kaut kā mistiski (pieļauju, ka Dagara enerģijas resursi vienkārši iet zudumā) izkūpēja gaisā. Protams, protams, varbūt kāds domā, ka es te tagad spraužu kaut kādus batonus, kabinu makaronus vai vēl kādus citus miltu izstrādājumus, jo rezultātos paveras diezgan aizkustinoša aina, bet stāsts ne par to.

Iepriekš par garo distanci bija mazliet piemirsies, bet nu tā tika gaidīta vēl vairāk, kā skolēns, mīlnieks, makšķernieks un autovadītājs spēj gaidīt pa visiem kopā! Bija pienācis tas liktnīgais mirklis, kad jāpārbauda spējas pirms lielā notikuma. Protams, protams, izklausās jau vareni, pat gandrīz izdevās, atliek vien cerēt, ka Čehijā man stāvēs klāt kāds eņģelītis un gādās, lai man nekas neaizverās un palieku kartes robežās! Rezultāts varēja būt apmēram 6 minūtes ātrāks, un labi vēl, ka tikai 6, bet stāsts ne par to.



Stāsts ir par Eiropas čempionātu, jo gatavošanās tam iziet finišā taisnē (varbūt izskrien). Neesmu vēl sākusi iespringt, bet sākot ar otrdienu visam pārējam laika būs pavisam maz, izlaidumam gan kaut kā izbrīvēšu, cerams, Tu arī!

Orienteering World Schools Championship 2011

Manuprāt, katra no mums uz Itāliju devās ar cerībām par mazliet labāku rezultātu. Cita kaluma medaļa noteikti bija iekļauta cerībās, taču bronza būtu tikpat varena, ja līdz zeltam nepietrūktu 40, bet līdz sudrabam - 30 minūtes.

Visas savas pozitīvās domas un enerģiju koncentrēju garajai distancei, bet tāpat kā pirms diviem gadiem Spānijā, arī šoreiz nebija lemts! Galvenā problēma meklējama manā nevisai loģiskajā izpratnē par augstumlīkņu funkcionēšanu dabā, kur arī palika visi lolojumi un cerības. Pirms vidējās distances bija manāma mazliet kareivīgāka gaisotne. Visi, tai skaitā es, gatavojās skrējienam līdz bezsamaņai, kas finišā mani arī gandrīz piemeklēja, jo, startējot dienas pašā vidū, saule vairs nežēloja un distances beigas atceros pat diezgan miglaini, kur arī palika abas pārējās medaļas.

Pārējā laikā? Ak, nu tas bija vienkārši jāredz! Neliels ieskats ir manā draugiem.lv albumā, bet nu tur bija patiešām zaļākā zāle un zilākās debesis!

Jo mēs esam ideāli!

Meridiāns - tie ir izmeklēti meži! Izcila kvalitāte - visdziļākie purvi, zaļākās jaunaudzes, aizaugušākās pļavas un resnākie sagāzto koku stumbri. Ja Tev liekas, ka orientēšanās tāds mīksto sports vien ir, atbrauc un pārliecinies, varbūt pats nekāds visurgājējs Herkuless neesi.

Šodienas veikumu vēl traģiskāku darīja nu jau bijušais kompass, tomēr arī neiezīmētie izcirtumi (zilas krāsas pleķi) lika pārdomāt skarbo realitāti, kad esi ar seju izārdījies purva dubļos, un tev nav ne mazākās nojausmas, kurā kartes nostūrī (labi vēl, ja esi kartē) atrodies. Es lepojos ar šo gadu gaitā izaudzēto slavu, būtu jauki jūnija sākumā atkārtot džungļu cilvēku rekordu, kad pirms pāris gadiem no Latvijas čempionāta Īvandē pārvedām ap 30 medaļām.

Rīgas Čempionāts

Parasti es sevi nostādītu ļoti pesimistiskā lomā un teiktu, ka mana fiziskā forma ir ļoti slikta, kā arī veselība ir neatgriezeniski sabojāta. Būtu stulbi domāt, ka šie vārdi ir taisnība, tā vietā jāpamēģina cita pieeja iesildīšanās un atsildīšanās rituāliem un maģiskajām kustībām, jo, kā izrādās, kopš man ir beidzies magnijs un neesmu vēl iegādājusies, vēdera muskuļi distances vidū (pie maksimāla ātruma) atslēdzas no turpmākā darba, un līdz beigām cīnos ar nevaldāmām sāpēm vietā, ko normālie cilvēki pazīst kā presīti.

Garā distance S18, kā izrādās, nebija mana laimīgā, bet es pie tā neesmu vainīga (noteikti nē), toties mans kompass laikam vienkārši cenšas mani informēt, ka ir savu mūžu nokalpojis un gatavs doties aizsaulē. Pie 4. kontrolpunkta mana dzīve kļuva vēl sarežgītāka (minētais iemesls raksta sākumā), jo vēlējos finišēt kopā ar Līgu, taču cilvēciskie instinkti izrādījās spēcīgāki, un es uzdrīkstējos noiet apmēram 100 metrus, kas bija tukša laika izšķiešana un īsti labāk nekļuva līdz pat sestdienas vēlam vakaram. Stafete, kā jau tas akmenī ir iekalts - ar visiem pārdzīvojumiem un asarām (labi, labi, tā jau gan gluži nav), izvērtās savādāka, kā pēc 1. etapa finiša likās, jo S16 grupas noslēdzošie etapi distanci uzsāka salīdzinoši blīvi, par ko mazliet iespringu un ķļūda uz skatītājpunktu iekļāvās 2 minūtēs tikai tāpēc, ka arī dziļi meža biezoknī bija iespējams dzirdēt saucienus no ārpasaules. Diemžēl, arī tik svarīgā pasākumā kā stafetes, procesi vēderā nespēja mani netraucēt, no kā arī seko mana visai nenozīmīgā vilšanās šajā nedēļas nogalē, taču ko tur vairs par seniem notikumiem, šobrīd aktuālais temats izskatās apmēram šādi un garā distance Alpos izskatīsies apmēram šādi (galvenais, Arta, neraudi)!

Patiesi, neiedomājami, neticami, neiespējami lieliska bilde no stafetes finiša.

Neskriet?

Rit pēdējās dienas pamatskolnieces statusā, kas ir satraucoši nevis eksāmenu dēļ, bet gan izjūkošās klases dēļ, taču nevarēju neievērot, ka man tas tomēr ir savā ziņā vienalga, jo es tikai skrienu. Arī šobrīd izvēlējos labāk pastāstīt par jaunumiem sporta dzīvē, nevis rakstīt latviešu valodas publisko runu (nē, nekāda ironija šeit nav, 9. klases eksāmeni mani tā biedē, ka sāku smieties šo uzrakstot).

1, 2, 3, 4, 5, 6... Nē, nē, tu domā nepareizi, tās nav dienas, kas pagājušas kopš stafetēm Tomē, bet gan kopš tām aizvadīto treniņu skaits. Savu 3. etapu uzsāku gandrīz 11 minūtes pēc līderu komandas... balvas pirmajām vietām bija tās naudas vērtas, distance gan nē.



Ļaudonā bija plānots rādīt vizuāli ne tik bezcerīgās spējas - būt ātrai un precīzai, bet (nevar būt) plāns izgāzās, tomēr 3,3km distancē (kļūdās atstājot ne mazāk kā 7 minūtes, paniski skrienot pa mežu, kā to mēdza darīt Eds, Edis un Edijs) mani glāba tikai ātrums, precizitāte tika elektromotorā pārvērsta par ātrumu, ko ar līdzstrāvas palīdzību nogādāja uz manu kāju muskuļiem (šodien bija kontroldarbs fizikā), un tikai pateicoties visas cilvēces, dzīvnieku, augu un ūdens radītājam, finišēju ar ātrāko laiku.
Garā distance sākās lēni un nejēdzīgi, jo mērogs aptumšoja manu veselo saprātu, bet nepagāja ne kilometrs, kad apmēram sapratu, kas notiek, bet ne uz ilgu laiku, jo kompass pie sevis noteica: "Kāpēc gan šodien neatpūsties, ja var apūsties? Dzīve tāpat ir ideāla!" un tieši tā arī darīja. Un tad es devos pretī nezināmajam un šā un tā un blablabla un ilgi lolotais spanis, zaļākā zāle un zilākās debesis - EYOC ir nopelnīts 300 punktu apmērā.

Orientieristu Lieldienas

Sākumā ļoti gribējās, pēc tam nobijos un domāju, ka nevajag, bet beigās izlēmu, ka nav ko zaudēt - Rīgas kausos startēju W18. Šis fakts manās acīs kļuva vēl varenāks, kad uzzināju, ka W20 un W21E veic tādas pašas distances. Ar ko es varētu palielīties? Laikam jau garajā distancē aizmirsu savu prātu nodarbināt ar ierastajām domām par spārnu iegādi, laika mašīnu, rezerves maināmajām kājām un slepenu maģiskā ātruma ūdens brūvēšanas recepti, kas pārtapa par 1. vietu savā un 3. vietu elites grupā. How great is that? Vidējā distance gan lika mazliet apsvērt ideju par spārniem, vai, ja ne spārni, tad dažas rezerves kājas purvu izbrišanai gan noderētu, bet vēl vairāk būtu noderējis mazliet vēsāks prāts (visās nozīmēs), jo kopvērtējumā līdz Beātai pietrūka vien izlaist kaut kāda dabā un kartē galīgi nevajadzīga purva apmeklējumu. Es pat varētu uzrakstīt veselu eseju par to, cik saspringtas ir manas attiecības ar purviem, un to laikam arī tās rezerves kājas nespētu mainīt.
3 lietas, labas lietas - pieņēmu Lieldienu balvas izaicinājumu skriet sprintu mežā ar nelieliem pilsētas elementiem, jo pēc kāju ādas stāvokļa nevarētu teikt, ka saskrāpēju pret mauriņu. Riktīgi stilīgi (atradu pašus labākos vārdus), ka pēc divām dienām Baldonē manī vēl bija atlicis tik daudz mīlestības pret orientēšanos (grafiki arī nav vējā metami).


Aprīļa atklāsmes:

1. Sprinta distances ir tieši tik satriecošas, cik par tām sajūsminās Arta (Kur gan es biju šos 6 gadus?).


2. Tur ies trakāk, kā izskatās, ja jau pat Riekstukalns no lejas izskatās kā augstākā vieta uz zemes.


3. Mana pēda ir tik mikroskopiska, ka tāda izmēra skrienamos apavus, taupības nolūkos, jau beidz ražot.
   

Kurzemē

Tagad liekas muļķīgi, ka marta beigās šaubījos par Lat-Swe treniņnometnes apmeklēšanu. Specifisko Ventspils apkārtnes reljefu gaidīju īpaši, kā arī izbaudīju pavisam īpaši - peldēšanas sezona atklāta (nē, ne Baltijas jūrā, bet Jaunupes purvā gan). Vēl arī īpaši gaidīju 2008. gada EOC vidējās distances fināla pārskrējienu, taču šoreiz atkal lieliski nostrādāja mans diezgan tipiskais un praksē vairākkārt pārbaudītais nepareizās kartes ņemšanas reflekss, jo pusdistancē, jau atklājusi sezonu purvā un sasalusi ragā, atklāju, ka skrienu vīru elites distanci... Neņemot vērā patiešām pārdomātos un vērtīgos treniņus, labākais, kas ar mani šajās dienas notika, bija iepazīšanās ar zviedru fizioterapeitu. Viņš ir burvis! Lai gan vēl šodien jūtos nogurusi un nesaradusi ar jaunajiem procesiem organismā, no viņa iemācījos vērtīgas lietas.

Centos būt dusmīga.

Tā tas izskatījās pie zviedriem.

Ventspils lokatorā.

Un zem tā.

Es biju viena izredzētā, kuras ķivere neturējās ciet un krita nost, un nemaz mani nesargāja no galvas atsišanas.

Kurzemes pavasara pirmās dienas rīts, kā jau to paredzēju iepriekš, atnāca kopā ar nogurumu. Zināju, ka nevienu no abām dienām neskriešu maksimāli, bet ātrums jau Skrundas diezgan vieglajā reljefā laikam nebija noteicošais, jo abas dienas pieļāvu nepiedodamas kļūdas, un varu pat teikt, ka noskrēju slikti, lai gan rezultātos varbūt izskatās savādāk un neviens tāpat netic manis teiktajam. Vienīgi sprintam varu dot visas piecas zvaigznes! Varbūt tas dēļ tā, ka nebiju skrējusi kopš S14 grupas, bet šā vai tā esmu pārsteigta par patiku pret tik īsu distanci.

Es tikai izskatos laimīga.

Bet mazliet jau biju arī.

Ziemeļu Divdienas

Beigu beigās izrādās, ka diezgan naivi sestdien no rīta cerēju uz spraigu cīņu savā grupā. Protams, cīņa bija un trešā vieta karājās gaisā līdz pat grupas pēdējās startējušās meitenes finišam, kas dažām lika mazliet pārdomāt ja ne gluži dzīvi, tad pēdējo divu dienu notikumus noteikti. Protams, es jau nesūdzos par pirmajiem 100 punktiem kausā un pārliecinošais pārsvars ir graujoši negaidīti fascinējošs, bet man tomēr bija mazliet, laikam jau jāsaka, garlaicīgi. Es nevis tikai gribēju, bet arī pārliecināti gaidīju blīvus rezultātus un aizraujošas cīņas par visām godalgotajām vietām. Mans lielākais + laikam ir karte, kurā tika aizvadīti visi pēdējie treniņi, un, izvērtējot pagājušā gada kļūdas, lieliski redzu progresu savā "klupšanas akmenī"(neatklāšu, kāds tas ir, ja nu kāds to izdomā kādreiz ļaunprātīgi izmantot). Garā distance bija lielisks pārbaudījums ātrumam, savukārt vidējā distance lika krietni pasvīst uz kartes lasīšanu, kas man misējās pietiekami bieži, lai uz 13KP ļautu jūtām un vārdiem vaļu. Laikam jau nav ko sūdzēties, citiem šo izmisuma mirkļu bija daudz vairāk un lielāki, atliek vien priecāties par Artu, kura savu mīļāko skaitli šoreiz izdalīja ar divi.

Ļoti muļķīga bilde no vakardienas finiša, bet nav ko slēpt patiesību - tā es tur izskatījos.

Un tā tas izskatījās pašās beigās:

1 103 Grosberga Sandra 44:05 1 31:40 1 1:15:4

2 256 Rooni Triinu 52:55 2 32:57 3 1:25:52

3 11 Gurtiņa Anete 54:40 4 32:00 2 1:26:40

Sagatavošanās Darbi

Marts ir aizksrējis tik pat ātri, kā Arta skrēja finišā Meridiāna mini-stafetē. Tāpat arī treniņdienasgrāmata tika atvērta biežāk kā matemātikas klade un skrienamās drēbes jau pirms divām nedēļām apnika mazgāt. Atklāju, ka saulrieti ezera krastā izskatās krietni iespaidīgāk kā monitora atspulgā, un sniegs ir noderīgāks kā asfalts.

Skolēnu brīvlaika (jā, jā, bija un izbija) pēdējās trīs dienas aizritēja kopā ar apmēram ceturtdaļu meridiāniešu, smagiem treniņiem, daudz ēdiena, filmām, vēl mazliet ēdiena.

Vakari pagāja spraigās sporta spēļu cīņās starp 4 komandām. Lūk, šī bija mana zelta komanda (varējām pirmie izvēlēties konfektes).

Meridiāna mini-stafetē kopā ar Artu izcēlām zelta cāļus.

Rīt Lielā Diena! Novembra sākumā, laikā, kad mazais Alvis mani bez pūlēm apskrēja sprintiņos pāri zālei un Raiskuma karti zinājām no galvas, likās, ka vesela mūžība priekšā... Īsa gan ir vesela mūžība, un tik pat liela mūžība ir līdz sestdienai. Manuprāt, nejau pēdas sniegā un starta minūte noteiks uzvarētāju.

Gorillaz - Clint Eastwood

Krievzemē

Nekas, Meridiāns parūpēsies, lai Cēsīs notiktu Latvijas čempionāts, nevis Cēsu kauss! Par latviešu valodu arī parūpēsimies!

Nē, nu nebija jau viss tik traki! Špūru tīkls bija stilīgs, un pat es vietām slēpoju bez regulāras slēpju galu aizķeršanās sniegā špūru malās. Un rezultāts stafetēs arī, hehe, nebija vējā metams... AČIŪ!

Vasarā noteikti tur aizbrauksim vēlreiz!