Orientieristu Lieldienas

Sākumā ļoti gribējās, pēc tam nobijos un domāju, ka nevajag, bet beigās izlēmu, ka nav ko zaudēt - Rīgas kausos startēju W18. Šis fakts manās acīs kļuva vēl varenāks, kad uzzināju, ka W20 un W21E veic tādas pašas distances. Ar ko es varētu palielīties? Laikam jau garajā distancē aizmirsu savu prātu nodarbināt ar ierastajām domām par spārnu iegādi, laika mašīnu, rezerves maināmajām kājām un slepenu maģiskā ātruma ūdens brūvēšanas recepti, kas pārtapa par 1. vietu savā un 3. vietu elites grupā. How great is that? Vidējā distance gan lika mazliet apsvērt ideju par spārniem, vai, ja ne spārni, tad dažas rezerves kājas purvu izbrišanai gan noderētu, bet vēl vairāk būtu noderējis mazliet vēsāks prāts (visās nozīmēs), jo kopvērtējumā līdz Beātai pietrūka vien izlaist kaut kāda dabā un kartē galīgi nevajadzīga purva apmeklējumu. Es pat varētu uzrakstīt veselu eseju par to, cik saspringtas ir manas attiecības ar purviem, un to laikam arī tās rezerves kājas nespētu mainīt.
3 lietas, labas lietas - pieņēmu Lieldienu balvas izaicinājumu skriet sprintu mežā ar nelieliem pilsētas elementiem, jo pēc kāju ādas stāvokļa nevarētu teikt, ka saskrāpēju pret mauriņu. Riktīgi stilīgi (atradu pašus labākos vārdus), ka pēc divām dienām Baldonē manī vēl bija atlicis tik daudz mīlestības pret orientēšanos (grafiki arī nav vējā metami).


Aprīļa atklāsmes:

1. Sprinta distances ir tieši tik satriecošas, cik par tām sajūsminās Arta (Kur gan es biju šos 6 gadus?).


2. Tur ies trakāk, kā izskatās, ja jau pat Riekstukalns no lejas izskatās kā augstākā vieta uz zemes.


3. Mana pēda ir tik mikroskopiska, ka tāda izmēra skrienamos apavus, taupības nolūkos, jau beidz ražot.
   

Kurzemē

Tagad liekas muļķīgi, ka marta beigās šaubījos par Lat-Swe treniņnometnes apmeklēšanu. Specifisko Ventspils apkārtnes reljefu gaidīju īpaši, kā arī izbaudīju pavisam īpaši - peldēšanas sezona atklāta (nē, ne Baltijas jūrā, bet Jaunupes purvā gan). Vēl arī īpaši gaidīju 2008. gada EOC vidējās distances fināla pārskrējienu, taču šoreiz atkal lieliski nostrādāja mans diezgan tipiskais un praksē vairākkārt pārbaudītais nepareizās kartes ņemšanas reflekss, jo pusdistancē, jau atklājusi sezonu purvā un sasalusi ragā, atklāju, ka skrienu vīru elites distanci... Neņemot vērā patiešām pārdomātos un vērtīgos treniņus, labākais, kas ar mani šajās dienas notika, bija iepazīšanās ar zviedru fizioterapeitu. Viņš ir burvis! Lai gan vēl šodien jūtos nogurusi un nesaradusi ar jaunajiem procesiem organismā, no viņa iemācījos vērtīgas lietas.

Centos būt dusmīga.

Tā tas izskatījās pie zviedriem.

Ventspils lokatorā.

Un zem tā.

Es biju viena izredzētā, kuras ķivere neturējās ciet un krita nost, un nemaz mani nesargāja no galvas atsišanas.

Kurzemes pavasara pirmās dienas rīts, kā jau to paredzēju iepriekš, atnāca kopā ar nogurumu. Zināju, ka nevienu no abām dienām neskriešu maksimāli, bet ātrums jau Skrundas diezgan vieglajā reljefā laikam nebija noteicošais, jo abas dienas pieļāvu nepiedodamas kļūdas, un varu pat teikt, ka noskrēju slikti, lai gan rezultātos varbūt izskatās savādāk un neviens tāpat netic manis teiktajam. Vienīgi sprintam varu dot visas piecas zvaigznes! Varbūt tas dēļ tā, ka nebiju skrējusi kopš S14 grupas, bet šā vai tā esmu pārsteigta par patiku pret tik īsu distanci.

Es tikai izskatos laimīga.

Bet mazliet jau biju arī.

Ziemeļu Divdienas

Beigu beigās izrādās, ka diezgan naivi sestdien no rīta cerēju uz spraigu cīņu savā grupā. Protams, cīņa bija un trešā vieta karājās gaisā līdz pat grupas pēdējās startējušās meitenes finišam, kas dažām lika mazliet pārdomāt ja ne gluži dzīvi, tad pēdējo divu dienu notikumus noteikti. Protams, es jau nesūdzos par pirmajiem 100 punktiem kausā un pārliecinošais pārsvars ir graujoši negaidīti fascinējošs, bet man tomēr bija mazliet, laikam jau jāsaka, garlaicīgi. Es nevis tikai gribēju, bet arī pārliecināti gaidīju blīvus rezultātus un aizraujošas cīņas par visām godalgotajām vietām. Mans lielākais + laikam ir karte, kurā tika aizvadīti visi pēdējie treniņi, un, izvērtējot pagājušā gada kļūdas, lieliski redzu progresu savā "klupšanas akmenī"(neatklāšu, kāds tas ir, ja nu kāds to izdomā kādreiz ļaunprātīgi izmantot). Garā distance bija lielisks pārbaudījums ātrumam, savukārt vidējā distance lika krietni pasvīst uz kartes lasīšanu, kas man misējās pietiekami bieži, lai uz 13KP ļautu jūtām un vārdiem vaļu. Laikam jau nav ko sūdzēties, citiem šo izmisuma mirkļu bija daudz vairāk un lielāki, atliek vien priecāties par Artu, kura savu mīļāko skaitli šoreiz izdalīja ar divi.

Ļoti muļķīga bilde no vakardienas finiša, bet nav ko slēpt patiesību - tā es tur izskatījos.

Un tā tas izskatījās pašās beigās:

1 103 Grosberga Sandra 44:05 1 31:40 1 1:15:4

2 256 Rooni Triinu 52:55 2 32:57 3 1:25:52

3 11 Gurtiņa Anete 54:40 4 32:00 2 1:26:40