EYOC

Negribētos te baigi izplūst asarās un teikt, ka tagad, kad viss garām, ir iestājusies sava veida tukšuma sajūta, un tomēr, ja es tā teiktu, tad tā būtu taisnība, jo gribot negribot sanāca ļoti ilgi atdot sevi visu tikai un vienīgi treniņiem. Ja tagad varētu pagriezt laiku maliet atpakaļ, es daudzas lietas darītu savādāk, jo, manuprāt, nesasniedzu to augstāko punktu, pēc kā savā fiziskajā formā tik ļoti tiecos. Bet ko tur vairs uz veciem lauriem sēdēt, tagad uz EYOCu nākamgad Francijā skatos ar pavisam citām acīm (neesmu speciāliste bioloģijā, bet tas noteikti ir iespējams).

Lai gan uztraukums pēdējā laikā no manis ir kaut kur noklīdis, tomēr pēdējās 12 stundas pirms sprinta nebija diezko jaukas (negulēta nakts, kā arī gandrīz izvemtas brokastis). Arī autobusā pirms starta valdīja kapa klusums, kas priekš savāktās kompānijas bija diezgan biedējoši (pat Dāvis nerunāja). Pirms starta saskāros arī ar pāris sāpošiem muskuļiem, saitēm un vēl šo to, bet tas tā defaultā. Lai arī kā tur būtu, tomēr, izskrienot finiša taisnē un dzirdot savu vārdu blakus bronzas medaļai, es sapratu, kāpēc to visu darīju un tik ģeniālu sajūtu man nenāksies bieži piedzīvot, bet tas ir to vērts, lai ziemā vairākas stundas klīstu pa Cēsīm pēc treniņa gaidot autobusu, lai -20 grādos izvilktos ārā skriet, lai piektdienas vakarā dotos uz nometni nevis ballīti, lai Jāņos skrietu sprintu Čehijā nevis Latvijā lektu pāri ugunskuram.

Lūk, šis mirklis ir arī iemūžināts.

Pateicoties Rūdim, 25. jūnija vakarā Čehijā dziedājām mūsu himnu.

Un tas saucās atjaunošanās treniņš.

Pirms garās distances autobusā valdīja mazliet jautrāka noskaņa (vismaz Dāvis runāja), taču arī nogurums lika par sevi manīt, tāpēc uz ātru skrējienu nepretendēju. Būtībā jau kļūdīties, kā jau parasti, nebija kur, bet orientēšanās dievi man nestāvēja klāt, kā arī prizmas uz kompostieriem neturējās īsti labi... 9. vieta ir lielisks sākums, ko es pati laikam pirms tam novērtēju vismazāk.

Garās distances finišā ģeniālās emocijas bija mazliet pagaisušas.

Pirms stafetes radās it kā diezgan ģeniāla ideja un tiku iekļauta W18 grupā komandā ar Līgu un Beātu, bet es izgāzos un tas man pašai bija lielāks zaudējums kā garajā distancē, bet jāsaka kā katru gadu - nākamgad gan!

Pienācis laiks mazliet atpūsties un, klausot Baibai, sakārtot domas, bet pirms tam - jānosvin Kāpa!

Joprojām esam ideāli!

Turpinot izbaudīt lieliskos un līdz šim nepārspētos aizaugušos izcirtumus, nesalasāmās reljefa formas, necaurskrienamos purvus un visvarenos Straupes mūža mežus, Meridiāns aizvadīja patiešām grandiozu nometni. Kāpēc grandiozu? Man sāp ne tikai kāju muskuļi, bet arī vēdera un roku muskuļi, kā arī spranda, nevaru ne kārtīgi pasmieties, ne paklepot, paldies Dievam, ka ēst varu. Divu pilnu dienu laikā treniņos pavadītas mazliet vairāk kā 6 stundas un pieveikti aptuveni 30km (un tur netiek ieskaitītas spēles skrien-kamēr-mirsti līdz pusvieniem naktī, kā arī Meridiāna punktu novākšana ne), kas ir apmēram 2/3 no visa maijā paveiktā un arī mans personīgais rekords, kuru tik drīz nemaz nemēģināšu pārspēt. Līdz pirmajam startam Čehijā ir atlikušas 9 dienas, kas nozīmē, ka ideāli iekļaušos sporta skolas jaunā trenera (skan jau labi) norādījumos. Ideālā forma drīz būs ar mani, bet pašlaik vairāk domāju par miegu un ēdienu.

Cepuru interpretācija jau katram sava...

Cepuru stafetes pēdējo un pirmspēdējo komandu, protams, pārstāvējām es un Arta.

Pašas Latvijas čempionāts pašās Cēsīs

Tā diena ir klāt! Domāju, ka pēc šodienas tikai retais varētu apstrīdēt šos no sirds nākušos un patiesos vārdus. Un lai nu kurš, lai nu kurš, bet es, izskriet-no-kartes veterāne, noteikti šajā ziņā neko iebilst nevaru.

Sprints tika gaidīts tik ļoti, kā neviens skolēns nav gaidījis pēdējo skolas dienu, neviens mīlnieks savu kāzu dienu, neviens makšķernieks lielo lomu, neviens autovadītājs zaļo gaismu luksoforā! Tā nu bijām izpriecājušās visas nedēļas garumā, un biegās, kad bija noskrieta patiešām pārsteidzoši un neticami aizraujošā distance, viss prieks kaut kā mistiski (pieļauju, ka Dagara enerģijas resursi vienkārši iet zudumā) izkūpēja gaisā. Protams, protams, varbūt kāds domā, ka es te tagad spraužu kaut kādus batonus, kabinu makaronus vai vēl kādus citus miltu izstrādājumus, jo rezultātos paveras diezgan aizkustinoša aina, bet stāsts ne par to.

Iepriekš par garo distanci bija mazliet piemirsies, bet nu tā tika gaidīta vēl vairāk, kā skolēns, mīlnieks, makšķernieks un autovadītājs spēj gaidīt pa visiem kopā! Bija pienācis tas liktnīgais mirklis, kad jāpārbauda spējas pirms lielā notikuma. Protams, protams, izklausās jau vareni, pat gandrīz izdevās, atliek vien cerēt, ka Čehijā man stāvēs klāt kāds eņģelītis un gādās, lai man nekas neaizverās un palieku kartes robežās! Rezultāts varēja būt apmēram 6 minūtes ātrāks, un labi vēl, ka tikai 6, bet stāsts ne par to.



Stāsts ir par Eiropas čempionātu, jo gatavošanās tam iziet finišā taisnē (varbūt izskrien). Neesmu vēl sākusi iespringt, bet sākot ar otrdienu visam pārējam laika būs pavisam maz, izlaidumam gan kaut kā izbrīvēšu, cerams, Tu arī!

Orienteering World Schools Championship 2011

Manuprāt, katra no mums uz Itāliju devās ar cerībām par mazliet labāku rezultātu. Cita kaluma medaļa noteikti bija iekļauta cerībās, taču bronza būtu tikpat varena, ja līdz zeltam nepietrūktu 40, bet līdz sudrabam - 30 minūtes.

Visas savas pozitīvās domas un enerģiju koncentrēju garajai distancei, bet tāpat kā pirms diviem gadiem Spānijā, arī šoreiz nebija lemts! Galvenā problēma meklējama manā nevisai loģiskajā izpratnē par augstumlīkņu funkcionēšanu dabā, kur arī palika visi lolojumi un cerības. Pirms vidējās distances bija manāma mazliet kareivīgāka gaisotne. Visi, tai skaitā es, gatavojās skrējienam līdz bezsamaņai, kas finišā mani arī gandrīz piemeklēja, jo, startējot dienas pašā vidū, saule vairs nežēloja un distances beigas atceros pat diezgan miglaini, kur arī palika abas pārējās medaļas.

Pārējā laikā? Ak, nu tas bija vienkārši jāredz! Neliels ieskats ir manā draugiem.lv albumā, bet nu tur bija patiešām zaļākā zāle un zilākās debesis!