Kāpa

Jau nedēļu esmu devusies nelielā atvaļinājumā, taču Kāpu cerēju izcelt ar Čehijas formu vēl diezgan viegli, kas pēc mana pirmās dienas starta izskatījās diezgan bezcerīgi. Nācās sevi mazliet sabārt un radīt nelielu apgaismību par notiekošo, lai jau otrās dienas pēcpusdienā situācija izskatītos mazliet labvēlīgāk. Nav nekāds noslēpums, ka galvenais iemesls, kādēļ ierados Smiltenē, bija sprints. Distance bija gan tehniski, gan fiziski daudz sarežģītāka kā Čehijā, tāpēc piedzīvoju dažu sekunžu apmulsumu, jo nebiju gaidījusi, ka man kādreiz sprintā nāksies skriet pāri purvam un lavierēt starp latvāņiem. Vislabāk man pašai (arī dažiem neskrējējiem) patika pēdējie distances metri, kuros man tika dota ekskluzīva iespēja mēroties spēkos ar Latvijas ātrāko Aiju, kas man arī diezgan veiksmīgi izdevās, un paspēju arī nožēlot, ka nepieteicos startēt elitē. Lai gan likās, ka sprints nu mani ir novedis pagrīdē, 3. dienas starts bija visātrākais un finišā pat nejutu vēlmi izlaust ceļu pie ūdens (otrajā dienā manā ceļā stājās daži neizmanīgie, kas pēc tam varēja auklēt zilumus). Varu oficiāli paziņot, ka beidzu skriet ar svešiem kompasiem, jo diezgan pelnīti tiku pie jauna mazulīša. Un, kas būtiski, ceru, ka neviens vēl nav aizmirsis, kurš izcīnīja labākā kluba balvu un Klubu stafetēs, kā jau katru gadu, sastādīs nopietnu konkurenci starp dažāda gada gājuma, ātruma un meistarības censoņiem.