Lāčplēša kauss

Kāpēc šīm sacensībām tiek veltīts vesels raksts?

1. Organizatori bija OK Ogre jeb Kodola pārstāvētais klubs.
2. Šīs bija manas pirmās nakts orientēšanās sacensības.
3. un galvenokārt - lampa, kuru man bija aizdevis Andris, izlādējās apmēram 10 sekundes pēc starta. Tas noteikti bija Dieva pirksts, ka biju uzvilkusi bikses ar kabatiņu un tajā ielikusi mazo lukturīti rezervei. Pirmos 2 kilometrus sēdēju astē Ilzei, bet taurenis mums nesakrita, tāpēc man nācās doties cīņā kopā ar savu mazo draugu... Un tā nu es 2/3 distances skrēju, redzēdama apmēram 2-3 metru radiusā no sevis un paļaudamās uz savu 8 gadu pieredzi mežā. Kļūdu praktiski nebija, ātruma arī ne, bet finišēju 2. vietā, 4 minūtes pēc Ilzes (rezultāti).
4. Balvās deva šos vienkārši maksimāli lieliskos T-kreklus: 

5.  Esmu nofilmēta ēdot:
http://www.youtube.com/watch?v=vj228V1yY9A&feature=plcp
6.  Dzīve izdodas! 

 Lieliska atmosfēra, laba organizācija, finiša lentu vietā sveču ceļš... Var jau pieteikties nākamajam gadam?

Rezumē

Ar šo paziņojumu esmu mazliet nokavējusies, bet BJC bija lielisks! Es, protams, nedomāju savu garās distances startu. Visbriesmīgākais tajā bija nevis 18 minūšu kļūda uz 1. kontrolpunktu, bet gan mirklis, kad beidzot tajā atzīmējos un sapratu, ka vēl 7 gari un diezgan bezjēdzīgi kilometri priekšā... Stafetē vienkārši atspēlējos par saviem sirdēstiem. Vispār jau paveicās, ka Meridiāna komanda tika līdz Ventspilij, jo Kripons mums vairākas reizes lika ieskatīties acīs nāvei un pretējās joslas mašīnu lukturos tikai pāris metru attālumā no mūsējiem.  

Man sezona neizdevās. Pie tā vislielākajā mērā vainojams pagājušās ziemas treniņprocess, kurš bija diezgan nepārdomāts, un aprīļa sākumā es vēl nebiju gatava. Ātrums mani bija pametis, sezonas pirmajā pusē vienīgi EYOCa sprintā noskrēju tā brīža spēju robežās (runājot tikai par fizisko, nevis tehnisko izpildījumu...). Uz 2012. gada nagliņas diemžēl tikai Baltijas čempionāta medaļa, taču uzvara visos Latvijas kausa kopvērtējumos gan tikai man un Tamāras jaunajam mīļākajam audzēknim (piedod, Kārli). Titulu "Gada labākais starts" šoreiz iegūst O-Ringena otrā diena. Pēc traģiskās izgāšanās Francijā, es pārtraucu nopietnus treniņus, un neesmu tos atsākusi vēl līdz šai baltai dienai, vārda "baltai" vistiešākajā nozīmē, bet sniegs man tik ļoti atgādina par to, cik patīkami ir skriet Cēsīs ziemā, ka jau sākot ar nākamo nedēļu man vairs neviens nevarēs neko pārmest.

Pit Stop

Man pašai šķiet, ka nav par ko tā īsti rakstīt jau kopš O-Ringena. Ja augusta sākumā manas darbības vēl varēja nosaukt par trenēšanos, tad nu jau vairāk kā mēnesi esmu uz nenoteiktu laika posmu kļuvusi par orientūristi, uzskrienu tikai sacensībās nedēļas nogalēs. Ja BJC nebūtu oktobra vidū, tad es savu sezonu būtu beigusi ar Latvijas čempionātu vidējā distancē un stafetē, kas arī bija mana zelta stunda. Man nav apnicis orientēties, man vienkārši šobrīd gribas darīt ar sportu nesaistītas lietas, un es īpaši to arī necenšos apspiest. Šādi mirkļi jau katram reizēm uznāk (cerams), bet tas tuvākajā nākotnē pāries, un tad būs tikai nopietna gatavošanās nākamajai sezonai, kurai man jau ir gatavs plāns. Tas, ko es šeit rakstu un saku citiem, var šķist diezgan muļķīgi, jo sezonas otrajā pusē esmu uzvarējusi visas sacensības, kuras ir bijis vērts uzvarēt, tai skaitā Cēsu sprintu, uz kuru es galīgi nebiju sprinta garastāvoklī (taisnība Artūram par tiem smagajiem soļiem...). Tā ir vienmēr, kad īpaši necenšos. Citas kartes var redzēt šeit.

O-Ringen

Pēc Eiropas čempionāta mana motivācija kaut kur pazuda (nevar teikt, ka nepamatoti), Kāpas sprintu vēl noskrēju ar labu formu un daudz kļūdām, bet ar to arī viss beidzās. Darīju visu citu, izņemot skriešanu, tāpēc nepārāk gaidīju O-Ringenu. Pirmajā garajā distancē man tā kārtīgi nepaveicās - otrā etapa vidū notika mana pirmā nopietnā tikšanās ar dzeloņdrātīm, kas beidzās ar pieklājīgu caurumu labajā kājā, sastieptu pirkstu (sāp jau gandrīz 3 nedēļas, cerams, ka tiešām tikai sastiepts) un zilu kreiso sānu no kritiena ( vēl tagad nākas gulēt pārsvarā uz labās puses). Kopumā jau diezgan labi tiku cauri - zeķē cauruma nav, 54. vieta. Otrās dienas vidējā distance bija laikam viena no tām 10 reizēm, kad noskrienu savu spēju robežās, 14. vieta. Trešās dienas vidējā distancē gribēju ļoti labi noskriet latviskā apvidus un iepriekšējās dienas veiksmes dēļ, tāpēc man, protams, ļoti labi nekas nesanāca, 87. vieta. Ceturtās dienas garajā distancē gāja vienkārši slikti, 54. vieta. Piektās dienas garajā distancē-iedzīšanā startēju no 49. vietas un jau uz pirmo punktu noķēru grupu, ar kuru man bija potenciāls finišēt trešajā desmitā, bet es to neizmantoju, 76. vieta dienā un 60. kopvērtējumā. Ceļā uz 8. punktu es vienkārši nolūzu un smadzenes atslēdzās, bet tas mani arī pārāk nepārsteidza, jo 5 sacensību dienas fiziski izturēt man šobrīd ir ļoti grūti, un ar to es domāju tieši O-Ringenu, jo pēc Latvijas standartiem jau noskrēju labi. Katra otrā zviedriete skrien tāpat kā es, nekas īpašs.

Likās, ka nu gan man motivācijas būs pietiekami, bet tomēr joprojām īsti nav.

 Galds vai kaste, kāda atšķirība.

10 dienas tikai puišu sabiedrībā ir diezgan depresīvas, var iedzīt arī kompleksos.

Pārdodu pilnīgi jaunas M izmēra (varētu derēt arī S izmēram) ISC melnas pusgarās pieguļošās bikses par 10Ls.



Eiropas čempionāts

 Mani mērķi bija vismaz desmitnieks abās distancēs, taču par sevi pārliecināta biju tikai garajai distancei. Stafetē bija visas iespējas sešiniekam.

Tagad varu droši teikt, ka manam sniegumam ir divas puses, kuras diemžēl atradās tālu viena no otras - fiziskā un orientēšanās. Fiziskā puse bija gatava medaļām visās distancēs, orientēšanās puse nebija gatava nevienai.

Ļoti daudzi un arī es pati līdz šim pavasarim domāju, ka likšu visu uz sprintu (manas domas mainījās pēc ziemas treniņperioda ar ļoti daudzajiem spēka treniņiem), bet, pēc nepārāk veiksmīgajiem sprinta startiem un diezgan veiksmīgajām garajām distancēm, man likās, ka būs diezgan neiespējami sprintā konkurēt, jo pašai nešķita, ka skrienu pietiekami ātri. Tas arī droši vien bija iemesls manam gandrīz medaļas startam, jo nebiju uztraukusies par rezultātu, splitos to var arī mazliet ieraudzīt. Bet jā, es tomēr neizturēju nosacīto spriedzi līdz beigām un pusminūtes kļūda uz 14. kontrolpunktu man maksāja diezgan dārgi.

Mans all in šim čempionātam bija garā distance. Apvidus arī bija diezgan pateicīgs, nebija nekā tāda, ar ko nevarētu tikt galā īsts meridiānists. Distanci sāku diezgan lēni un diezgan precīzi, pirmā kļūda radās uz 6. kontroplunktu, kad sāku skriet ātrāk, jo jutu, ka esmu uz ātrumu mazliet iekavējusi, un ar to arī sākās mani varoņdarbi Forêt de Viam-Lestards mežā, kopā vismaz 13 minūtes nezinot savu īsto atrašanās vietu. Finišā gribējās raudāt. Manas sezonas svarīgākais starts un es visu noraku.

Palika pēdējā iespēja kaut ko izcīnīt stafetē. Izlēmām, ka Madarai jāskrien pirmais etaps, kurš būtībā ir visātrākais. Madara diezgan labi veica savu uzdevumu, mazliet kļūdījās distances beigās, taču iznāca 6 minūtes aiz līderes. Bet tālāk mūsu plāns vairs īsti neīstenojās, jo Līga kļūdījās pārāk daudz un pēc tam es vēl kārtīgi nodevu ar pārķertu etapu.

Maksimāli izgāzos, taču biju ļoti labā fiziskā formā. Nemāku skriet lejā no kalniem (ļoti daudz uz to zaudēju sprintā), nemāku paņemt pēdējās piesaistes, nemāku kontrolēt ātruma un orientēšanās savstarpējās attiecības. Laiks jaunam treniņplānam un dažiem eksperimentiem. Next stop O-Ringen.

Ja kādam interesē, tad visus rezultātus, splitus un GPS Rerun var atrast šeit.

France approaching

Kopš pēdējā raksta esmu paspējusi noskriet Venlu un noskatīties Jukolu, sastiept potīti, divas reizes apciemot Velgu, diezgan maz gulēt, aizvadīt labu izlases nometni un vēl dažus kvalitatīvus treniņus.

Šī bija mana pirmā Venla-Jukola un, pēc situācijas novērtēšanas Tiomilā, bija plāns iet uz all in. Gatavojos otrajam etapam, bet pēdējā dienā izrādījās, ka man tomēr ar 95 numuru Arlas pirmajā komandā jāstājas ceturtajā starta līnijā. Mans plāns par lielisku rezultātu pirmajā Venlā izgāzās jau apmēram 5 minūtes pirms starta, kad skrienot sastiepu potīti. Biju jau iesildījusies, tāpēc īpašas grūtības distancē tas nesagādāja, bet manas domas (visas sliktās domas) jau bija aizklīdušas no Somijas uz Franciju... 196. vieta patiesībā ir ļoti labs rezultāts, ņemot vērā visus apstākļus. Jau nākamajā dienā pēc atgriešanās nokļuvu Velgas rokās, tiku sateipota, bet tāpat nācās atpūsties līdz ceturtdienai, kad sākās izlases nometne Cēsīs. Potīte netraucēja novērtēt manu šā brīža fizisko formu. Ir labi.

Šodien Velga aizlāpīja pēdējos melnos caurumus manā ķermenī. Pēc visa šī būs mazliet žēl vilties, tāpēc neaizmirstiet Kāpā turēt īkšķus un esiet piezemētāki ar to zaļumballi. Kāpa ir Latvijā lielākās orientēšanās sacensības nevis festivāls.

Latvijas čempionāts

Tā kā mana fiziskā forma ir ļoti mainīga, un nedēļa pirms Latvijas čempionāta pagāja labākas pašsajūtas meklējumos, tad šoreiz es vienkārši cerēju, ka Dobeles sprintā man spēka, tāpat kā Valkā, pietiks visai distancei. Diemžēl tā nebija, jau pēc kļūdas uz 3. kontrolpunktu uz priekšu kustējos ar diezgan lielu piespiešanos. Pēc kļūdām uz 7. un 8. kontrolpunktu man vispār viss apnika un varbūt labāk vajadzēja izstāties, bet tad man atnāca otrā elpa, apdzinu Arvi un gandrīz arī Didzi, etapu laiki distances beigās ir diezgan pieklājīgi. Daudzās vietās minstinājos, jo nekad neesmu īpaši studējusi sprintā nešķērsojamo vietu sarakstu, bet laikam beidzot būs pienācis laiks to izdarīt. Uz ātrumu Kristai zaudēju apmēram 50 sekundes, tātad kļūdās apmēram 1 minūte un 40 sekundes. Absolūti vājākā bilance, kāda man ir sprintos bijusi. Mazliet vīlos.

Ceļā uz 3. kontrolpunktu:

 Eu, re, kur punkts!

 Ā, tas laikam ir mans punkts...

 Ai, laikam jāskrien atpakaļ.

Garā distance gan bija mana! Apmēram nojaušot, kāds būs apvidus, es jau pirms starta zināju, ka man patiks. Atšķirībā no sprinta, es distanci izbaudīju, atradu ideālo skriešanas tempu priekš tehniski gandrīz tīra skrējiena (pa visu distanci varu sakasīt apmēram 1 lieku minūti). Ar to es domāju, ka neskrēju šī brīža maksimālajā ātrumā, jo nogurums pēc sprinta mazliet bremzēja. Un tomēr, nebiju domājusi, ka būs tik lielas atšķirības starp manu un pārējo meiteņu laikiem:

Beidzot jūtos labi, bet šodien, gandrīz ejot, atkal noraku Meridiānu. Esmu izvirzījusi sev mērķi šajā sezonā vismaz reizi noskriet Meridiāna SE distanci bez kļūdām. Ja tas īstenosies, noteikti paziņošu!!! Rīt vajadzētu būt kvalitatīvai treniņdienai un tāpat arī atlikušajām divām nedēļām. Venlā skrienu otro etapu Arlas pirmajā komandā. Tas uzliek zināmus pienākumus, jo Tiomilā biju vājais posms, lai gan noskrēju labi. Bet vispār jau es vairāk gribu redzēt tos vismaz 17 000 cilvēku vienā pļavā un beidzot arī Jukolas startu dzīvajā.

Sacensības un blakusefekti

1. jūnija sprints Valkā/Valgā bija maksimāli izdevies no organizatoriskās puses - iesildīšanās kartes, radio punkts, komentēšana, labs starta un finiša plānojums (pārskatāms un baudāms arī skatītājiem). Vienīgā lieta, par kuru jau pasūdzējos Sixtenam, bija "tiltiņš" uz 13. kontrolpunktu, kurš, pirmkārt, nebija marķēts, otrkārt, bija betona mala, kur es ar savu 158cm augumu nepārāk ātri un veikli varēju tikt pāri. Lai arī kā, man izdevās uzvarēt W21E grupu (bijām veselas 4 dalībnieces) un saņemt līdz šim vērtīgāko balvu - brauciens ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem un atpakaļ divām personām. Balva tiks izlietota Jukolai, jo kaut kā jau bija jāuzpērk pavadonis 16 gadus jaunai meitenei uz dienas prāmja... Šīs sacensības uz mani atstāja ļoti pozitīvu iespaidu, un esmu izlēmusi sezonas otrajā pusē izlaist dažus LK posmus Latvijā, lai startētu Igaunijā.

Es nejūtos labi. Nevaru nogulēt pietiekami daudz stundu, visu laiku gribu ēst, jūtos stīva. Treniņus esmu aizvadījusi tieši tādus, kā vajadzēja, tā nevar būt pārtrenēšanās. Esmu nogurusi no kaut kā nezināma. Ar lielu nopietnību gatavojos Latvijas čempionātam un ceru, ka tur izdosies ar sevi tikt galā.

Atsaucoties uz iepriekšējā raksta komentāru... Mani Integratori ir nokalpojuši tikai mazliet vairāk kā gadu. Vai tiešām apavu plīšanas process norit tikpat ātri arī meiteņu vidū? Pagājušajā pavasarī, pērkot apavus ar naglām, saskāros ar tādu problēmu kā mana izmēra apavu neražošana. Martā, pērkot krosa apavus "Maratonā", atkal nācās pirkt lielākas botas, jo mana izmēra vienkārši nav. Laikam jāsāk trenēties skriet ar basām kājām vai jāsāk pašai ražot sporta apavus.

Baltijas čempionāts

Nu tātad. Muskuļa trauma diezgan pamatīgi izbojāja manus treniņus un sagatavošanos Ratnieku gravām. Ja neskaita 2 treniņus izlases nometnē, tad pusotru nedēļu pirms Baltijas čempionāta neskrēju gandrīz vispār. Izlēmu, ka muskulis ir pelnījis kārtīgu ārstēšanu no manas puses. Piektdien modelī fiziski jutos perfekti, bet diez vai tā rīkošos (atpūtīšos tik ilgi) arī pirms Eiropas čempionāta, jo garajā distancē ļoti labi varēju just, ka biju mazliet par lēnu un ar modeli nepietika, lai ieskrietos. Savu karti aizmirsu paņemt, bet manu ceļu var apskatīties Route Gadget. Dažus punktus bakstīju, īsti nesapratu augstumlīknes kartē un dabā, bet kopumā noskrēju stabili un otrajā dzeršanas punktā (pirmais bija pie otrā punkta) atļāvos izmest līkumiņu, lai padzertos (splitos tur zaudēju minūti).

Stafetē startējām nu jau diezgan ierastā sastāvā, bet EYOCā mums nepārāk labi gāja. Šoreiz gāja vēl sliktāk. Līga pirmajā etapā mazliet kļūdījās, bet tas viss vēl bija glābjams, taču tā nebija Beātas diena. Trešajā etapā devos 9. vietā, 13 minūtes aiz pirmās. Sākumā vēl jutos optimistiski, bet, kad finišēja Latvijas otrā komanda, sapratu, ka man būs jācīnās tikai par punktiem Latvijai valstu kopvērtējumā, medaļas nebūs. Fiziski jutos perfekti un līdz skatītājpunktam gandrīz lidoju, bet otrajā daļā atstāju kādas 2-3 minūtes augstumlīkņu un neuzmanības dēļ.

Izrādās, ka esmu ļoti labā formā un mani rezultāti Baltijas čempionātā ir daudz labāki, kā es domāju, ka tie varētu būt. Un šeit es runāju ne tikai par savu grupu. Lai gan mana stafetes distance bija visvienkāršākā no iespējamajām, es tomēr uzrādīju otro labāko laiku W20 arī ar visām kļūdām.

Par to, kas šobrīd notiek diskusijās. Es gribu startēt JWOCā, precīzāk, man būtu ļoti vērtīgi startēt. Es esmu par jaunu un par zaļu, un es apzinos, ka nepretendēju uz vietām pirmajā divdesmitniekā, kam, pēc izlases vadītājas teiktā, vajadzētu būt manam mērķim, ja gribu startēt. Mans galvenais mērķis šosezon ir labi startēt EYOCā un es nepametīšu sportu un nesākšu dzert alu (šis priekš diskusiju gudriniekiem) tikai tāpēc, ka mani nepaņems uz Slovākiju. Bet citas meitenes gatavojās šai sezonai ar domu par labiem startiem JWOCā. Taisnība jau ir, ka neviens no treneriem to nav pajautājis katram personīgi - kādi ir viņa mērķi? Var jau būt ļoti piekasīgi un pateikt, ka ne Līga, ne Beāta, ne Rūta nav noskrējušas krosa normatīvu un tāpēc nevar startēt JWOCā, kur šogad apvidus neprasīs būt Latvijas čempionam krosā. Bet neviena cita mums šobrīd nav un bez mums, kas pašlaik esam, kāda cita pasaules čempione no gaisa nenokritīs. Kāpēc neļaut izmantot iespējas? Pati pēc pirmajiem startiem Zviedrijā saprotu, ka ar sacenšanos Latvijas un arī Baltijas līmenī ir daudz par maz. Bet šoreiz no manis gandrīz nekas nav atkarīgs, tad jau redzēs.

Mūsu diena vēl vienkārši nav pienākusi.

 EYOCa sastāvs.

Manas prioritātes nomāc viena otru

Trešdienas pēcpusdienā paredzētais intervālu treniņš priekš manis izvērtās diezgan liktenīgs. Lietus, vējš, auksts, skriet līdz mežam negribējās, tāpēc nolēmu izmēģināt savu laimi stadionā (pēdējo reizi to darīju pagājušajā septembrī, kas arī beidzās ar muskuļa traumu). Noskrēju tikai vienu no divām sērijām, jo pulss vairs neatjaunojās pietiekami ātri, atsildījos, it kā viss ļoti labi, taču tad sāka krakšķēt labais celis... Ceturtdienas rītā pamodos ar kartupeļa lieluma ceļgalu, kurš krakšķ, bet nesāp. Mazliet nostresoju visu dienu, taču man paveicās un jau piektdien tiku pie fizioterapeites. Izrādījās, ka mans augšstilba muskulis stadionu bija tik ļoti pārķēris, ka nācās ciest arī ceļgalam. Dabūju mazliet sāpīgu masāžu un teipu pa puskāju, un nelielus noteikumus nometnei, kurus, protams, pārkāpu.

Uz izlases nometni nebija ieradušies visi jeb īstie, kam tur vajadzēja atrasties, kā arī ne es vienīgā biju viena no traumēto bara, tāpēc, manuprāt, sanāca tā mazliet pašvaki. Visus treniņus ņēmu saudzīgā režīmā un būtībā neko jaunu priekš nākamās nedēļas nogales sev neatklāju. Varbūt vienīgi to, ka apvidus būs pretīgāks, kā man likās. Trešdien jādodas vēlreiz pārbaudīt muskuli, nedrīkstu it kā ļoti trakot un tas nozīmē, ka pirms Baltijas čempionāta būšu aizvadījusi tieši nevienu kārtīgu kalnu treniņu.

Rīgas čempionāts

Garās distances rītā jutos ļoti labi un izrādījās, ka arī apvidus ir gandrīz mans mīļākais (pietrūka kalniņu). Lieliskās sajūtas nepameta arī pirmo distances daļu, līdz ceļā uz sesto punktu iekritu kaut kādos kreisos kokos un sadauzīju kājas tik stipri, ka zilumi sāp nevis tikai uzspiežot, bet arī ejot. Taču par to es aizmirsu ceļā uz septīto punktu, kad pavadīju gandrīz četras liekas minūtes klīstot pa Vecumnieku novada rūpīgi audzētajiem krūmiem. Kļūda radās, jo sāku skriet ātrāk un virzienu neskatījos, purvam taču mani vajadzēja aizvest pareizi... Brienot pa bebru pagalmu, biju iztērējusi daudz spēka un zaudējusi vēlmi skriet, bet garā un garlaicīgā etapa beigās, ieraugot Līgas muguru, sapratu, ka būtu diezgan mīksti necīnīties, un finišēju pat pusminūti pirms viņas. Kopumā man atkal neizdevās, vienīgi daudzie pirmie etapu laiku liek domāt, ka mans ātrums mežā ir labs. Mani atlašu rezultāti, manuprāt, ir diezgan nožēlojami.

Stafeti gaidīju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mana debija S21 stafetēs. Otrkārt, mūsu otrā Meridiāna komanda bija sastādīta pietiekoši labā sastāvā, lai varētu pacīnīties par godalgām. Treškārt, iespēja cīnīties ar elites meitenēm. Protams, es līdz pat savam 3. etapa startam nedomāju, ka man visas distances garumā nāksies cīnīties ar Unu un arī pašai ar sevi, lai saglabātu 3. vietu. Startēju apmēram minūti pirms Unas, taču mana kļūda uz pirmo punktu apraka cerības par mierīgu skrējienu vienai. Jau ceļā uz otro punktu bijām kopā, sākumā ieskrēju Unas farstā, viņai izdevās mazliet aizbēgt, bet es jutos tā, it kā šis būtu dzīvības vai nāves jautājums. Trešā etapa vidū Unu noķēru un pat mazliet izvirzījos priekšgalā. Ceļā uz ceturto punktu man sāka sāpēt sāns (pēdējā laikā tas gadās pārāk bieži), bet nebija nemaz tāda varianta, kā padošanās. Izejot no ceturtā punkta, Una aizskrēja par daudz uz kreiso pusi, es biju kādus 100m priekšā, bet iespēja, ka es varētu aizbēgt, bija neliela, un vēl mazāka tā kļuva, kad nepaņēmu piesaisti un Una jau bija klāt, abas kopā kļūdījāmies. Sestais punkts beidzot bija farsts jeb mana izdevība. Unas punkts bija apmēram uz pusi tuvāk, un viņa kļūdījās. Skatītājpunktā ievilkos pusminūti pirms viņas, taču pie nākamā punkta Una mani bija jau gandrīz noķērusi. Šajā mirklī sākās īstā cīņa, ko arī parāda mani ātrākie laiki distances beigās (ceļā uz otro skatītājpunktu savā distancē esmu neuzvarēta). Distances beigas būtu varējušas būt vēl ātrākas, ja vien pa iedzīto taku nevilktos, kā Artūrs teiktu, penši un nekavētu satiksmi, kad Unas elpu jutu jau sev aiz muguras... Pie pēdējā punkta vairs nebija nekādu jautājumu par to, ka bronza ceļos uz Madonu, biju pārāk vāja finišam. Un tad, domājot, ka esmu zaudējusi ne tikai mūsu divcīņā, bet arī atstājusi savu komandu 4. vietā, uzzināju, ka esam diskvalificētas. To visu pirmajā mirklī pārdzīvoju mazliet par daudz, bet, tā kā šī bija Māras pirmā reize mežā šogad, viņai tiek piedots. Kļūdās uz pirmo un piekto punktu varētu salasīt apmēram 3-4 minūtes, taču šis bija, manuprāt, mans labākais sezonas starts līdz šim, sīvākā cīņa un maksimālākā spēku izlikšana.

Pēdējās pirmās reizes

Pirmdien noslēdzu nepilnu 11 dienu ilgo atpūtu no Latvijas Zviedrijā. Pirms braukšanas prom biju diezgan pārliecināta par kritumu kā fiziskajā formā, tā orientēšanās tehnikā, precīzāk, ļoti sliktu izaugsmi, ņemot vērā, ka mežā regulāri skrienu jau kopš marta sākuma. Galvenais mērķis bija izmantot maksimāli daudz kartes treniņu iespējas, atlicinot mazliet laika arī intervāliem, Arlā tāds spēcīgs stadions (spēcīgāks par Kusas vai Straupes stadionu, lai gan Kusā nav stadiona...).

Aprīļa pēdējā nedēļas nogalē aizvadīju savu pirmo startu Ärla IF sastāvā Silva League garajā un vidējā distancē. Tā kā par vēlu aizsūtīju pieteikumu subjektīvajam rangam un manas spējas mežā bija diezgan apšaubāmas, tad garajā distancē uz starta līnijas stājos grupā D18E2, ar mērķi ieskriet TOP5 un vidējo distanci skriet D18E. Bet iespēja, ka tas varēja notikt, izkūpēja Zviedrijas atmosfērā jau ceļā uz pirmo punktu. Izredzes neuzlabojās arī uz otro un ceturto punktu, bet pie septītā man vienkārši gribējās raudāt. Mamma vienmēr teikusi, ka jācīnās līdz beigām (ar to viņa vienmēr domājusi kartupeļu vagu), tāpēc DQ neņēmu, bet 24. vieta jau apmēram tas pats ir. Rezultāti/Spliti

Pirms vidējās distances, tāpat kā pirms Z2D otrās dienas, gatavojos iznīcināt. Sāku ātrāk, nekā vajadzēja, bet nekļūdījos un jau distances vidū noķēru ļoti daudzas grupas meitenes, kas beigās noveda pie dažām kļūdām. 2. vieta tomēr mani tik ļoti neiepriecināja. Rezultāti/Spliti

Pēc pirmās dienas starta domāju, cik naivi esmu ticējusi tam, ka nav jābrauc uz ārzemēm, lai labi skrietu. Nevarēju ielasīties kartē, pārsvarā nesapratu, kur atrodos un vēl arī dažas kartes neprecizitātes stāvokli neuzlaboja. Otrās dienas starts mani ievirzīja smadzeņu labo domu puslodē.

Turpmākās dienas pavadīju visu laiku netīšām pārēdoties, skrienot Arlas kartēs un stadionā, skatoties salūtu, brīvprātīgā piespiedu kārtā dzerot kafiju, mazgājot traukus, mēģinot kaut nedaudz sakārtot Jankas māju... Vienīgais, kas man šajā visā pietrūka, bija latviešu valoda. Sagaidot pārējos latviešus, ar zviedriem runājos minimāli daudz.

Vienā treniņā novācu punktus un pēc tam ar visiem punktiem skrēju 3km mājās...

Mazā fotosesija Eskilstunas avīzei un pēc tam intervāli pret kalnu...

Rūda 18 superkūka!

4. maijs atnāca ar sprinta distanci, kur, pēc diezgan lielas un beigās nevajadzīgas čakarēšanās, mani iekļāva D18E. Iepriekš sprintu ļoti gaidīju, bet, pēc pārāk aktīvās trešdienas, vēdera sāpēm, un 3 stundu salšanas karantīnas zonā, bija skaidrs, ka šī nebūs mana diena. Zinot, ka zviedru meitenes ir ātras un rezultāti būs blīvi, mērķis bija TOP10. Tiku brīdināta, ka distance ies arī pa mežu, bet nebiju gatavojusies lavierēšanai starp klintīm (gandrīz nokritu pie piektā punkta) un naglu apavus atstāju atpūsties. Distance bija ar lielu kāpumu un tajā pašā laikā prasīja ātru orientēšanos ar dažādiem ceļu variantiem. Mani spēki pavisam beidzās pēc marķētā posma un pēdējie punkti nāca ļoti, ļoti grūti. Rezultātā 30. vieta, kļūdās un uz klintiņu rēķina vairāk kā 30 sekundes salasīt nevaru, un tas nozīmē, ka esmu lēna. Lēnāka, kā biju domājusi un kā vajadzētu būt. Rezultāti/Spliti

Anatolija superkadrs sprintā, šeit jau nolūstu.

Anatolija superkadrs 2, finišs, vairs nevaru pavilkties.

Savā debijas Tiomilā startēju Ärla IF pirmās komandas 2. etapā, kur 7,8km distance bija garākā, ko līdz šim sacensībās biju skrējusi. Pirmie 2km bija plika skriešana, kas atkal atsauca vēdera sāpes un nācās gliemeža ātrumā vilkties uz otro punktu, bet beigās saņēmos, jo uzdevums bija ieskriet stundā. Gandrīz visu distanci skrēju vilcienā, izņemot 54 punktu, kur manai ~30 meiteņu bija cits farsts un es paliku stāvam viena pati. Zaudēju 30 vietas savā etapā, bet noskrēju pietiekami labi, lai apēstu šokolādi (it īpaši finiša taisnē). Manai komandai vismaz pēdējo 5 gadu labākais rezultāts - 79. vieta no 344. Protams, man jāpalepojas ar Anatolija groundbreaking startu pirmajā etapā un Rūda startu septītajā, un Kūms kļuvis par latviešu varoni (Dāvja varoni). Žēl, ka neredzēju pirmo komandu finišu, diezgan varens pasākums.

 Anatolija superkadrs 3, 10Milas finišs, ekstrēmās pārvērtības.

Nevaru apgalvot, ka no orientēšanās tehnikas un fiziskās formas puses būtu kādi nenormāli uzlabojumi, tas šajā nedēļas nogalē jāpārbauda, bet savas vājās puses zinu kā Daibes purvus. Man ir 48 dienas, lai ar tām tiktu galā. Un šokolādes atkarība ir mani paņēmusi savā varā.

Rīgas Kausi

Aizvadītā nedēļa pagāja atpūšoties, sildot muskuļus un karojot ar pienskābēm, kā arī ēdot daudz šokolādes un noguļot mazliet vairāk kā divas dienas. Es jau jutu, ka Rīgas Kausi nebūs mans pasākums. Sestdien muskuļi bija vēl pārāk atslābuši un koncentrēties arī neizdevās pietiekami, bet visu vēl netveramāku padarīja man piešķirtā GPS ierīce. Jūtot, ka no skriešanas nekas prātīgs nesanāks, mēģināju maksimāli labi orientēties, bet arī no tā nekas prātīgs nesanāca. Otrajā dienā pirms starta jutos vēl sliktāk, no GPS ierīces atteicos. Visu distanci mani vajāja kļūdas, lēnums un pašas dziļākās vietas purvos. Apvidus bija lielisks, es gan iekāpusi kaut kādā neformā un nejēgā. Vienīgi nevaru saprast, cik slikti tad ir ar daudzām citām meitenēm...?

Vispār man iet traki. Nezinu, tā ir kaut kāda mēness fāze vai melnais caurums, vai mandragoras kliedziens, vai kāda cita parādība? Šodiena vienkārši pazemo daudzas citas sliktākās dienas. Meridiāns Straupē bija labs, tikai žēl, ka distance pat lēnā tempā nebija garāka par stundu. Ceturtdien lidoju uz Zviedriju - laba kompānija, Zviedrija pati par sevi, polārmaize, zviedru garšīgais margarīns, Jankas vienmēr "kārtīgā" māja, Marabou šokolāde, veselīga 100 meiteņu konkurence Silva līgas sacensībās, ceļi bez bedrēm, pirmā 10mila... Atdzimšu kā fēnikss no pelniem!

Ziemeļu Divdienas

Savu startu kopumā vērtēju kā izdevušos. Vakardien iesildoties nejutos īsti gatava skriet, jo aizvadītajā nedēļā mazliet pāršāvu pār strīpu un man nebija laika pienācīgi atjaunoties (šeit jāpiemin, ka mans organisms nav īpaši ātrs attiecībā uz atjaunošanās procesu). Distanci veicu diezgan tīri, minimāli sabakstīju tikai ceturto punktu. Kļūda uz 9KP man nāca par labu mācību, cik ļoti šādā apvidū ir jākoncentrējas uz kartes lasīšanu, un, arī pārceļot 20m kalniņu, ir jāturpina orientēties, nevis jāskrien iekšā pirmajā ielokā, ko ieraugi. Tāpat arī atkal pārliecinājos, cik svarīgs faktors orientēšanās sportā ir veiksme. Es tam punktam vienkārši divas reizes paskrēju garām. Stulbene. Pēc tādiem racieniem (iepriekš tik lielu kļūdu pēdējo reizi pieļāvu Klubu stafetēs) man nākas kārtīgi apdomāt, kas tieši notika, un paņemt to labāko, ko no 13 minūšu ilgas kļūdas var paņemt. Distances beigas veicu skaitīdama, cik daudzas meitenes ir paspējušas mani pa šo laiku noķert.
Šodien stājos uz starta līnijas nosvērtāka kā parastā dienā un gatava iznīcināt (nu labi, ne tik skarbi), mans mērķis bija pacelties no devītās vietas uz otro, jo Līgu noķert gan vairs nebija iespējams. Distances vidusdaļu mazliet nosēņoju, vajadzēja mēģināt izspiest ātrāk, bet uz 9 un 11KP man acu priekšā rādījās tikai vārdi koncentrējies, domā, koncentrējies, domā... Kalniņā uz 12KP atstāju pēdējos pieklājīgos spēkus un līdz distances beigām vairs īsti nesapratu, kas man apkārt notiek. Bet savu uzstādīto mērķi sasniedzu, uzrādīju labāko laiku ne tikai grupā, bet arī 8. distancē.

Esmu sausa. Šonedēļ uzvarošais variants būs kārtīga atpūta. Baldonē par šo to jāpacīnās.

Treniņi

Atskats uz ziemā paveikto sākas ar septembri un pārtrenēšanos pirms Baltijas Junioru kausa, kas beidzās ar traumu un tās ārstēšanu līdz decembra beigām. Oktobrī, novembrī un decembrī (atskaitot Latvijas čempionātu maratonā) kopā aizvadīju nevienu treniņu, ko par tādu varētu nosaukt. Pārsvarā nodarbojos ar dažādu ārstu apmeklēšanu. Tagad liekas, ka tas viss bija diezgan lieki un varēju šo periodu saīsināt, bet vismaz pieredze ar šādām lietām man ir uzkrājusies jau diezgan paliela. Janvārī sāku kustēties ar tehnikas treniņiem zālē, spēka vingrošanām, svaru zāli. Biju domājusi šoziem neslēpot vispār, bet nevarēju atturēties, tāpēc janvāra beigās sāku slēpot un reizē arī skriet ārā. Februāris pagāja pārsvarā slēpojot un skrienot lēnos un garos gabalus. Februāra beigās gandrīz saslimu, bet, tā kā es ļoti profesionāli protu tikt vaļā no iesnām, tad šī mazā krīze iestājās tikai uz divām dienām, pēc kurām arī noskrēju pirmo treniņu kartē. Marta sākumā īpaši netrakoju, lai būtu pilnībā gatava nometnei Slovākijā. Tur arī aizvadīju pirmos ātruma treniņus, intervālus sāku skriet tikai marta beigās, pēc kā nāca nometne Zviedrijā ar ļoti skarbiem laikapstākļiem un orientēšanos, kas gandrīz atkal noveda pie saslimšanas. Jūtos daudz stiprāka kalnos, varu smuki atstrādāt, spēks ir visai distancei (gan garajai, gan vidējai). Vienīgi ātrums ir mazliet zudis, bet par to treneris mani jau brīdināja un ar to es samierinājos, Lieldienu balvā varēja labi just. No otras puses, mans organisms šajā pavasarī izteikti protestē pret ļoti ātriem skrējieniem, jo neesmu ilgi dzērusi magniju un pie Velgas arī sen nav būts...
Pēc otrdienas Meridiāna saprotu, ka šosezon derētu daudz nopietnāk piestrādāt pie orientēšanās tehnikas. Zemāk redzama viena no četrām trešdienas treniņa distancēm:

Šādu virzienu treniņu, kad kartes nav vispār, skrēju pirmo reizi. Pirmajā aplī bija grūti apvienot kartes mērogu ar dabā noskrieto attālumu, bet šo (attēlā) apli veicu gandrīz bez aizķeršanās.


Lai slavēta Smiltene! "Piena Spēks" ir ar mani gandrīz katru dienu (gandrīz, jo Cēsīs to izpērk gaismas ātrumā).

Kurzemes Nepavasaris un Lieldienu Balvas

Pēc Zviedrijas nometnes mani noķēra iesnas, sāpoša galva, asiņojošs deguns... Uz Pokaiņiem devos stingri apņēmusies mežā nekļūdīties, maksimāli koncentrēties kartei un kompasam, par ātrumu tik daudz nedomāt. Vidējā distancē mans plāns pilnībā izgāzās uz 4 no 21 kontrolpunkta. kas nav nemaz tik slikts rādītājs. Garajā distancē mans plāns pilnībā izgāzās uz 5 no 16 kontrolpunktiem. Savu startu vērtēju ar 7 - kļūdījos, garajā distancē nenoskrēju zem stundas, nevarēju piespiest sevi skriet ar maksimālu atdevi. Kopumā rezultāti, manuprāt, ir vāji, vismaz jauniešu grupās noteikti. Lai gan neesmu ziemas fane, tomēr man ļoti patika garās distances laikapstākļi un plānojums, un atsevišķās grupās varētu arī vērtēt kā atlasi.

Šodien, savā otrajā sprinta distancē šogad, izvēlējos skriet SE grupā - garāka distance, lielāka konkurence, labākas balvas. Ļoti labi varēja just gan rozīni muskuļos, gan ātruma trūkumu pēc ziemas (joprojām nav pie manis atgriezies). Distance bija negaidīti interesanta un uz 11KP atstāju ļoti daudz laika, mēģinādama ieraudzīt kādu šķirbiņu, kur varētu izskriet. Un tad BOOOOOM, finišā man priekšā stāv sieviete ar papīru kaudzi rokās un ļoti priecīgā noskaņojumā paziņo, ka man ir kritusi pilnā SE loze un jāveic dopinga pārbaude. Nevarat iedomāties, cik stulbi ir mēģināt pačurāt sveša cilvēka priekšā, kad tev nemaz nevajag uz tualeti... Ja burkānu sula ir dopings, tad nevarēšu 2 gadus piedalīties sacensībās! Diezgan bezjēdzīgi izsviesta nauda.

Priecīgas Lieldienas!

Nometne Zviedrijā

Es nezinu, no kura gala lai sāk kaut ko rakstīt. Sestdienas treniņā, kad ārā bija daži grādi zem nulles, sniga sniegs, akmeņi slīdēja un bija paredzēts 7km treniņš, es skrēju un domāju, ka viena no ekstrēmākajām lietām, ko esmu darījusi, ir skriet Zviedrijā marta beigās. Tās pašas dienas vakarā pirmo reizi dzīvē viena pati skrēju nakts treniņu kartē. Nu... vismaz es tiku ārā no meža pirms pārējie bija atsaluši mani gaidot. Tiomilas apvidus priekš manis nebija pārāk veiksmīgs, bet Arla ir orientēšanās paradīze. Laikapstākļi nebija īpaši draudzīgi, šī bija rūdīšanās nometne. Noskrēju tikai 40km, bet esmu nogurusi un arī iesnas mani tomēr atradušas. Vakar dabūju izbraukt aplīti ar Jankas golfiņu pa Arlu (protams, Anatolijs ļoti riskēja mani laižot pie stūres). Tika aizvadīta arī zviedru valodas pēcpusdiena. Ā, un jā, Janka bija ļoti priecīgs par maniem ēšanas apjomiem. Bet Zviedrijā ir cieņā daudz negaršīgi pārtikas produkti, piemēram, Semla, kanēļmaizītes...

Iemēģinājām jau savu mūžu nokalpojušo Saab, krēsli ļoti mīksti.

Pēdējā vakara svētku vakariņās tako, to arī ēdu pirmoreiz.

Ceru, ka Kurzemes Pavasarī būs daudz un kvalitatīva orientēšanās, jūtos stipra. To gan nevaru teikt par savu ātrumu, tas pie manis vēl nav atgriezies.

Nometne Slovākijā

Diezgan optimāli.
Visu ziemu pārsvarā aizrāvos ar spēka treniņiem un gariem skrējieniem, tāpēc rozīne iemetās jau pēc pirmajiem ātruma treniņiem, kas neļāva izšaut sprintā un tā īsti arī vairs līdz pat nometnes beigām. Pirmo treniņu aizvadījām 11. marta vakarā, vislabākās sajūtas bija otrdienas otrajā treniņā - pāru stafetē, kur laikam arī atstāju visu pulveri. Sprints Rožnavā trešdienas rītā jau atnāca ar mazliet sausiem muskuļiem un smadzenes arī darbam nepieslēdzās, sanāca baigi švaki, vēl joprojām pārdzīvoju. Vidējā distance vizuāli izskatījās visvienkāršākā, bet mēroga dēļ sanāca nepārāk veiksmīgi (visi pārējie treniņi bija 1:15000). Visasākie ērkšķi un precīzākā orientēšanās bija atrodami šajā apvidū , kur uzvarošie varianti bija skriet apkārt pa pļavām, savādāk nācās samierināties ar saplēstām drēbēm vai saplēstiem pašiem. Es un Līga sev nometni izcēlām piektdienas vakarā, kad skrējiens līdz nodegušajai pilij beidzās ar vilkšanos pāri dubļainiem un sūdainiem laukiem.

Rūdis, Dāvis un Kusa mūs visas nometnes garumā iepriecināja ar dažādiem mūzikas grāvējiem - Tranzīts, A-Eiropa, Dzintars Čīča... Nezinu, vai tā ir visā Slovākijā, bet mūsu galā čigānu bija vairāk kā saprašanas. Visi vienādi, netīrām rokām...

Visu sarēķinot, sanāk aizvadīti 11 treniņi + rīta rosmes + kāpiens piemājas 200m zemajā kalniņā = apmēram 90km. Esmu sausa, jūtos kā žāvēta plūme (bez kauliņa). Vēl arī diezgan iespaidīgi skaitļi ir zolē - 2600km + 40h = 311 zoles partijas (es, Valters un Kusa), kur mans beigu rezultāts ir +75. Pie 200. partijas bija -79, bet tad mēs sākām no jauna skaitīt...

Mūsu rezidence.

Vēl spēks kaulos ir, lai paspīdētu kamerai.

Kad 11 vakarā gribas ēst, tad jācep vecie makaroni un rīsi...

Skats no piemājas kalniņa.