Rīgas Kausi

Aizvadītā nedēļa pagāja atpūšoties, sildot muskuļus un karojot ar pienskābēm, kā arī ēdot daudz šokolādes un noguļot mazliet vairāk kā divas dienas. Es jau jutu, ka Rīgas Kausi nebūs mans pasākums. Sestdien muskuļi bija vēl pārāk atslābuši un koncentrēties arī neizdevās pietiekami, bet visu vēl netveramāku padarīja man piešķirtā GPS ierīce. Jūtot, ka no skriešanas nekas prātīgs nesanāks, mēģināju maksimāli labi orientēties, bet arī no tā nekas prātīgs nesanāca. Otrajā dienā pirms starta jutos vēl sliktāk, no GPS ierīces atteicos. Visu distanci mani vajāja kļūdas, lēnums un pašas dziļākās vietas purvos. Apvidus bija lielisks, es gan iekāpusi kaut kādā neformā un nejēgā. Vienīgi nevaru saprast, cik slikti tad ir ar daudzām citām meitenēm...?

Vispār man iet traki. Nezinu, tā ir kaut kāda mēness fāze vai melnais caurums, vai mandragoras kliedziens, vai kāda cita parādība? Šodiena vienkārši pazemo daudzas citas sliktākās dienas. Meridiāns Straupē bija labs, tikai žēl, ka distance pat lēnā tempā nebija garāka par stundu. Ceturtdien lidoju uz Zviedriju - laba kompānija, Zviedrija pati par sevi, polārmaize, zviedru garšīgais margarīns, Jankas vienmēr "kārtīgā" māja, Marabou šokolāde, veselīga 100 meiteņu konkurence Silva līgas sacensībās, ceļi bez bedrēm, pirmā 10mila... Atdzimšu kā fēnikss no pelniem!

Ziemeļu Divdienas

Savu startu kopumā vērtēju kā izdevušos. Vakardien iesildoties nejutos īsti gatava skriet, jo aizvadītajā nedēļā mazliet pāršāvu pār strīpu un man nebija laika pienācīgi atjaunoties (šeit jāpiemin, ka mans organisms nav īpaši ātrs attiecībā uz atjaunošanās procesu). Distanci veicu diezgan tīri, minimāli sabakstīju tikai ceturto punktu. Kļūda uz 9KP man nāca par labu mācību, cik ļoti šādā apvidū ir jākoncentrējas uz kartes lasīšanu, un, arī pārceļot 20m kalniņu, ir jāturpina orientēties, nevis jāskrien iekšā pirmajā ielokā, ko ieraugi. Tāpat arī atkal pārliecinājos, cik svarīgs faktors orientēšanās sportā ir veiksme. Es tam punktam vienkārši divas reizes paskrēju garām. Stulbene. Pēc tādiem racieniem (iepriekš tik lielu kļūdu pēdējo reizi pieļāvu Klubu stafetēs) man nākas kārtīgi apdomāt, kas tieši notika, un paņemt to labāko, ko no 13 minūšu ilgas kļūdas var paņemt. Distances beigas veicu skaitīdama, cik daudzas meitenes ir paspējušas mani pa šo laiku noķert.
Šodien stājos uz starta līnijas nosvērtāka kā parastā dienā un gatava iznīcināt (nu labi, ne tik skarbi), mans mērķis bija pacelties no devītās vietas uz otro, jo Līgu noķert gan vairs nebija iespējams. Distances vidusdaļu mazliet nosēņoju, vajadzēja mēģināt izspiest ātrāk, bet uz 9 un 11KP man acu priekšā rādījās tikai vārdi koncentrējies, domā, koncentrējies, domā... Kalniņā uz 12KP atstāju pēdējos pieklājīgos spēkus un līdz distances beigām vairs īsti nesapratu, kas man apkārt notiek. Bet savu uzstādīto mērķi sasniedzu, uzrādīju labāko laiku ne tikai grupā, bet arī 8. distancē.

Esmu sausa. Šonedēļ uzvarošais variants būs kārtīga atpūta. Baldonē par šo to jāpacīnās.

Treniņi

Atskats uz ziemā paveikto sākas ar septembri un pārtrenēšanos pirms Baltijas Junioru kausa, kas beidzās ar traumu un tās ārstēšanu līdz decembra beigām. Oktobrī, novembrī un decembrī (atskaitot Latvijas čempionātu maratonā) kopā aizvadīju nevienu treniņu, ko par tādu varētu nosaukt. Pārsvarā nodarbojos ar dažādu ārstu apmeklēšanu. Tagad liekas, ka tas viss bija diezgan lieki un varēju šo periodu saīsināt, bet vismaz pieredze ar šādām lietām man ir uzkrājusies jau diezgan paliela. Janvārī sāku kustēties ar tehnikas treniņiem zālē, spēka vingrošanām, svaru zāli. Biju domājusi šoziem neslēpot vispār, bet nevarēju atturēties, tāpēc janvāra beigās sāku slēpot un reizē arī skriet ārā. Februāris pagāja pārsvarā slēpojot un skrienot lēnos un garos gabalus. Februāra beigās gandrīz saslimu, bet, tā kā es ļoti profesionāli protu tikt vaļā no iesnām, tad šī mazā krīze iestājās tikai uz divām dienām, pēc kurām arī noskrēju pirmo treniņu kartē. Marta sākumā īpaši netrakoju, lai būtu pilnībā gatava nometnei Slovākijā. Tur arī aizvadīju pirmos ātruma treniņus, intervālus sāku skriet tikai marta beigās, pēc kā nāca nometne Zviedrijā ar ļoti skarbiem laikapstākļiem un orientēšanos, kas gandrīz atkal noveda pie saslimšanas. Jūtos daudz stiprāka kalnos, varu smuki atstrādāt, spēks ir visai distancei (gan garajai, gan vidējai). Vienīgi ātrums ir mazliet zudis, bet par to treneris mani jau brīdināja un ar to es samierinājos, Lieldienu balvā varēja labi just. No otras puses, mans organisms šajā pavasarī izteikti protestē pret ļoti ātriem skrējieniem, jo neesmu ilgi dzērusi magniju un pie Velgas arī sen nav būts...
Pēc otrdienas Meridiāna saprotu, ka šosezon derētu daudz nopietnāk piestrādāt pie orientēšanās tehnikas. Zemāk redzama viena no četrām trešdienas treniņa distancēm:

Šādu virzienu treniņu, kad kartes nav vispār, skrēju pirmo reizi. Pirmajā aplī bija grūti apvienot kartes mērogu ar dabā noskrieto attālumu, bet šo (attēlā) apli veicu gandrīz bez aizķeršanās.


Lai slavēta Smiltene! "Piena Spēks" ir ar mani gandrīz katru dienu (gandrīz, jo Cēsīs to izpērk gaismas ātrumā).

Kurzemes Nepavasaris un Lieldienu Balvas

Pēc Zviedrijas nometnes mani noķēra iesnas, sāpoša galva, asiņojošs deguns... Uz Pokaiņiem devos stingri apņēmusies mežā nekļūdīties, maksimāli koncentrēties kartei un kompasam, par ātrumu tik daudz nedomāt. Vidējā distancē mans plāns pilnībā izgāzās uz 4 no 21 kontrolpunkta. kas nav nemaz tik slikts rādītājs. Garajā distancē mans plāns pilnībā izgāzās uz 5 no 16 kontrolpunktiem. Savu startu vērtēju ar 7 - kļūdījos, garajā distancē nenoskrēju zem stundas, nevarēju piespiest sevi skriet ar maksimālu atdevi. Kopumā rezultāti, manuprāt, ir vāji, vismaz jauniešu grupās noteikti. Lai gan neesmu ziemas fane, tomēr man ļoti patika garās distances laikapstākļi un plānojums, un atsevišķās grupās varētu arī vērtēt kā atlasi.

Šodien, savā otrajā sprinta distancē šogad, izvēlējos skriet SE grupā - garāka distance, lielāka konkurence, labākas balvas. Ļoti labi varēja just gan rozīni muskuļos, gan ātruma trūkumu pēc ziemas (joprojām nav pie manis atgriezies). Distance bija negaidīti interesanta un uz 11KP atstāju ļoti daudz laika, mēģinādama ieraudzīt kādu šķirbiņu, kur varētu izskriet. Un tad BOOOOOM, finišā man priekšā stāv sieviete ar papīru kaudzi rokās un ļoti priecīgā noskaņojumā paziņo, ka man ir kritusi pilnā SE loze un jāveic dopinga pārbaude. Nevarat iedomāties, cik stulbi ir mēģināt pačurāt sveša cilvēka priekšā, kad tev nemaz nevajag uz tualeti... Ja burkānu sula ir dopings, tad nevarēšu 2 gadus piedalīties sacensībās! Diezgan bezjēdzīgi izsviesta nauda.

Priecīgas Lieldienas!

Nometne Zviedrijā

Es nezinu, no kura gala lai sāk kaut ko rakstīt. Sestdienas treniņā, kad ārā bija daži grādi zem nulles, sniga sniegs, akmeņi slīdēja un bija paredzēts 7km treniņš, es skrēju un domāju, ka viena no ekstrēmākajām lietām, ko esmu darījusi, ir skriet Zviedrijā marta beigās. Tās pašas dienas vakarā pirmo reizi dzīvē viena pati skrēju nakts treniņu kartē. Nu... vismaz es tiku ārā no meža pirms pārējie bija atsaluši mani gaidot. Tiomilas apvidus priekš manis nebija pārāk veiksmīgs, bet Arla ir orientēšanās paradīze. Laikapstākļi nebija īpaši draudzīgi, šī bija rūdīšanās nometne. Noskrēju tikai 40km, bet esmu nogurusi un arī iesnas mani tomēr atradušas. Vakar dabūju izbraukt aplīti ar Jankas golfiņu pa Arlu (protams, Anatolijs ļoti riskēja mani laižot pie stūres). Tika aizvadīta arī zviedru valodas pēcpusdiena. Ā, un jā, Janka bija ļoti priecīgs par maniem ēšanas apjomiem. Bet Zviedrijā ir cieņā daudz negaršīgi pārtikas produkti, piemēram, Semla, kanēļmaizītes...

Iemēģinājām jau savu mūžu nokalpojušo Saab, krēsli ļoti mīksti.

Pēdējā vakara svētku vakariņās tako, to arī ēdu pirmoreiz.

Ceru, ka Kurzemes Pavasarī būs daudz un kvalitatīva orientēšanās, jūtos stipra. To gan nevaru teikt par savu ātrumu, tas pie manis vēl nav atgriezies.