2012. gada 30. maijs

Baltijas čempionāts

Nu tātad. Muskuļa trauma diezgan pamatīgi izbojāja manus treniņus un sagatavošanos Ratnieku gravām. Ja neskaita 2 treniņus izlases nometnē, tad pusotru nedēļu pirms Baltijas čempionāta neskrēju gandrīz vispār. Izlēmu, ka muskulis ir pelnījis kārtīgu ārstēšanu no manas puses. Piektdien modelī fiziski jutos perfekti, bet diez vai tā rīkošos (atpūtīšos tik ilgi) arī pirms Eiropas čempionāta, jo garajā distancē ļoti labi varēju just, ka biju mazliet par lēnu un ar modeli nepietika, lai ieskrietos. Savu karti aizmirsu paņemt, bet manu ceļu var apskatīties Route Gadget. Dažus punktus bakstīju, īsti nesapratu augstumlīknes kartē un dabā, bet kopumā noskrēju stabili un otrajā dzeršanas punktā (pirmais bija pie otrā punkta) atļāvos izmest līkumiņu, lai padzertos (splitos tur zaudēju minūti).
Stafetē startējām nu jau diezgan ierastā sastāvā, bet EYOCā mums nepārāk labi gāja. Šoreiz gāja vēl sliktāk. Līga pirmajā etapā mazliet kļūdījās, bet tas viss vēl bija glābjams, taču tā nebija Beātas diena. Trešajā etapā devos 9. vietā, 13 minūtes aiz pirmās. Sākumā vēl jutos optimistiski, bet, kad finišēja Latvijas otrā komanda, sapratu, ka man būs jācīnās tikai par punktiem Latvijai valstu kopvērtējumā, medaļas nebūs. Fiziski jutos perfekti un līdz skatītājpunktam gandrīz lidoju, bet otrajā daļā atstāju kādas 2-3 minūtes augstumlīkņu un neuzmanības dēļ.
Izrādās, ka esmu ļoti labā formā un mani rezultāti Baltijas čempionātā ir daudz labāki, kā es domāju, ka tie varētu būt. Un šeit es runāju ne tikai par savu grupu. Lai gan mana stafetes distance bija visvienkāršākā no iespējamajām, es tomēr uzrādīju otro labāko laiku W20 arī ar visām kļūdām.

Par to, kas šobrīd notiek diskusijās. Es gribu startēt JWOCā, precīzāk, man būtu ļoti vērtīgi startēt. Es esmu par jaunu un par zaļu, un es apzinos, ka nepretendēju uz vietām pirmajā divdesmitniekā, kam, pēc izlases vadītājas teiktā, vajadzētu būt manam mērķim, ja gribu startēt. Mans galvenais mērķis šosezon ir labi startēt EYOCā un es nepametīšu sportu un nesākšu dzert alu (šis priekš diskusiju gudriniekiem) tikai tāpēc, ka mani nepaņems uz Slovākiju. Bet citas meitenes gatavojās šai sezonai ar domu par labiem startiem JWOCā. Taisnība jau ir, ka neviens no treneriem to nav pajautājis katram personīgi - kādi ir viņa mērķi? Var jau būt ļoti piekasīgi un pateikt, ka ne Līga, ne Beāta, ne Rūta nav noskrējušas krosa normatīvu un tāpēc nevar startēt JWOCā, kur šogad apvidus neprasīs būt Latvijas čempionam krosā. Bet neviena cita mums šobrīd nav un bez mums, kas pašlaik esam, kāda cita pasaules čempione no gaisa nenokritīs. Kāpēc neļaut izmantot iespējas? Pati pēc pirmajiem startiem Zviedrijā saprotu, ka ar sacenšanos Latvijas un arī Baltijas līmenī ir daudz par maz. Bet šoreiz no manis gandrīz nekas nav atkarīgs, tad jau redzēs.





Mūsu diena vēl vienkārši nav pienākusi.

 EYOCa sastāvs.

2012. gada 20. maijs

Manas prioritātes nomāc viena otru

Trešdienas pēcpusdienā paredzētais intervālu treniņš priekš manis izvērtās diezgan liktenīgs. Lietus, vējš, auksts, skriet līdz mežam negribējās, tāpēc nolēmu izmēģināt savu laimi stadionā (pēdējo reizi to darīju pagājušajā septembrī, kas arī beidzās ar muskuļa traumu). Noskrēju tikai vienu no divām sērijām, jo pulss vairs neatjaunojās pietiekami ātri, atsildījos, it kā viss ļoti labi, taču tad sāka krakšķēt labais celis... Ceturtdienas rītā pamodos ar kartupeļa lieluma ceļgalu, kurš krakšķ, bet nesāp. Mazliet nostresoju visu dienu, taču man paveicās un jau piektdien tiku pie fizioterapeites. Izrādījās, ka mans augšstilba muskulis stadionu bija tik ļoti pārķēris, ka nācās ciest arī ceļgalam. Dabūju mazliet sāpīgu masāžu un teipu pa puskāju, un nelielus noteikumus nometnei, kurus, protams, pārkāpu.
Uz izlases nometni nebija ieradušies visi jeb īstie, kam tur vajadzēja atrasties, kā arī ne es vienīgā biju viena no traumēto bara, tāpēc, manuprāt, sanāca tā mazliet pašvaki. Visus treniņus ņēmu saudzīgā režīmā un būtībā neko jaunu priekš nākamās nedēļas nogales sev neatklāju. Varbūt vienīgi to, ka apvidus būs pretīgāks, kā man likās. Trešdien jādodas vēlreiz pārbaudīt muskuli, nedrīkstu it kā ļoti trakot un tas nozīmē, ka pirms Baltijas čempionāta būšu aizvadījusi tieši nevienu kārtīgu kalnu treniņu.

2012. gada 14. maijs

Rīgas čempionāts

Garās distances rītā jutos ļoti labi un izrādījās, ka arī apvidus ir gandrīz mans mīļākais (pietrūka kalniņu). Lieliskās sajūtas nepameta arī pirmo distances daļu, līdz ceļā uz sesto punktu iekritu kaut kādos kreisos kokos un sadauzīju kājas tik stipri, ka zilumi sāp nevis tikai uzspiežot, bet arī ejot. Taču par to es aizmirsu ceļā uz septīto punktu, kad pavadīju gandrīz četras liekas minūtes klīstot pa Vecumnieku novada rūpīgi audzētajiem krūmiem. Kļūda radās, jo sāku skriet ātrāk un virzienu neskatījos, purvam taču mani vajadzēja aizvest pareizi... Brienot pa bebru pagalmu, biju iztērējusi daudz spēka un zaudējusi vēlmi skriet, bet garā un garlaicīgā etapa beigās, ieraugot Līgas muguru, sapratu, ka būtu diezgan mīksti necīnīties, un finišēju pat pusminūti pirms viņas. Kopumā man atkal neizdevās, vienīgi daudzie pirmie etapu laiku liek domāt, ka mans ātrums mežā ir labs. Mani atlašu rezultāti, manuprāt, ir diezgan nožēlojami.

Stafeti gaidīju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mana debija S21 stafetēs. Otrkārt, mūsu otrā Meridiāna komanda bija sastādīta pietiekoši labā sastāvā, lai varētu pacīnīties par godalgām. Treškārt, iespēja cīnīties ar elites meitenēm. Protams, es līdz pat savam 3. etapa startam nedomāju, ka man visas distances garumā nāksies cīnīties ar Unu un arī pašai ar sevi, lai saglabātu 3. vietu. Startēju apmēram minūti pirms Unas, taču mana kļūda uz pirmo punktu apraka cerības par mierīgu skrējienu vienai. Jau ceļā uz otro punktu bijām kopā, sākumā ieskrēju Unas farstā, viņai izdevās mazliet aizbēgt, bet es jutos tā, it kā šis būtu dzīvības vai nāves jautājums. Trešā etapa vidū Unu noķēru un pat mazliet izvirzījos priekšgalā. Ceļā uz ceturto punktu man sāka sāpēt sāns (pēdējā laikā tas gadās pārāk bieži), bet nebija nemaz tāda varianta, kā padošanās. Izejot no ceturtā punkta, Una aizskrēja par daudz uz kreiso pusi, es biju kādus 100m priekšā, bet iespēja, ka es varētu aizbēgt, bija neliela, un vēl mazāka tā kļuva, kad nepaņēmu piesaisti un Una jau bija klāt, abas kopā kļūdījāmies. Sestais punkts beidzot bija farsts jeb mana izdevība. Unas punkts bija apmēram uz pusi tuvāk, un viņa kļūdījās. Skatītājpunktā ievilkos pusminūti pirms viņas, taču pie nākamā punkta Una mani bija jau gandrīz noķērusi. Šajā mirklī sākās īstā cīņa, ko arī parāda mani ātrākie laiki distances beigās (ceļā uz otro skatītājpunktu savā distancē esmu neuzvarēta). Distances beigas būtu varējušas būt vēl ātrākas, ja vien pa iedzīto taku nevilktos, kā Artūrs teiktu, penši un nekavētu satiksmi, kad Unas elpu jutu jau sev aiz muguras... Pie pēdējā punkta vairs nebija nekādu jautājumu par to, ka bronza ceļos uz Madonu, biju pārāk vāja finišam. Un tad, domājot, ka esmu zaudējusi ne tikai mūsu divcīņā, bet arī atstājusi savu komandu 4. vietā, uzzināju, ka esam diskvalificētas. To visu pirmajā mirklī pārdzīvoju mazliet par daudz, bet, tā kā šī bija Māras pirmā reize mežā šogad, viņai tiek piedots. Kļūdās uz pirmo un piekto punktu varētu salasīt apmēram 3-4 minūtes, taču šis bija, manuprāt, mans labākais sezonas starts līdz šim, sīvākā cīņa un maksimālākā spēku izlikšana.


2012. gada 11. maijs

Pēdējās pirmās reizes

Pirmdien noslēdzu nepilnu 11 dienu ilgo atpūtu no Latvijas Zviedrijā. Pirms braukšanas prom biju diezgan pārliecināta par kritumu kā fiziskajā formā, tā orientēšanās tehnikā, precīzāk, ļoti sliktu izaugsmi, ņemot vērā, ka mežā regulāri skrienu jau kopš marta sākuma. Galvenais mērķis bija izmantot maksimāli daudz kartes treniņu iespējas, atlicinot mazliet laika arī intervāliem, Arlā tāds spēcīgs stadions (spēcīgāks par Kusas vai Straupes stadionu, lai gan Kusā nav stadiona...).

Aprīļa pēdējā nedēļas nogalē aizvadīju savu pirmo startu Ärla IF sastāvā Silva League garajā un vidējā distancē. Tā kā par vēlu aizsūtīju pieteikumu subjektīvajam rangam un manas spējas mežā bija diezgan apšaubāmas, tad garajā distancē uz starta līnijas stājos grupā D18E2, ar mērķi ieskriet TOP5 un vidējo distanci skriet D18E. Bet iespēja, ka tas varēja notikt, izkūpēja Zviedrijas atmosfērā jau ceļā uz pirmo punktu. Izredzes neuzlabojās arī uz otro un ceturto punktu, bet pie septītā man vienkārši gribējās raudāt. Mamma vienmēr teikusi, ka jācīnās līdz beigām (ar to viņa vienmēr domājusi kartupeļu vagu), tāpēc DQ neņēmu, bet 24. vieta jau apmēram tas pats ir. Rezultāti/Spliti
Pirms vidējās distances, tāpat kā pirms Z2D otrās dienas, gatavojos iznīcināt. Sāku ātrāk, nekā vajadzēja, bet nekļūdījos un jau distances vidū noķēru ļoti daudzas grupas meitenes, kas beigās noveda pie dažām kļūdām. 2. vieta tomēr mani tik ļoti neiepriecināja. Rezultāti/Spliti
Pēc pirmās dienas starta domāju, cik naivi esmu ticējusi tam, ka nav jābrauc uz ārzemēm, lai labi skrietu. Nevarēju ielasīties kartē, pārsvarā nesapratu, kur atrodos un vēl arī dažas kartes neprecizitātes stāvokli neuzlaboja. Otrās dienas starts mani ievirzīja smadzeņu labo domu puslodē.

Turpmākās dienas pavadīju visu laiku netīšām pārēdoties, skrienot Arlas kartēs un stadionā, skatoties salūtu, brīvprātīgā piespiedu kārtā dzerot kafiju, mazgājot traukus, mēģinot kaut nedaudz sakārtot Jankas māju... Vienīgais, kas man šajā visā pietrūka, bija latviešu valoda. Sagaidot pārējos latviešus, ar zviedriem runājos minimāli daudz.

Vienā treniņā novācu punktus un pēc tam ar visiem punktiem skrēju 3km mājās...

Mazā fotosesija Eskilstunas avīzei un pēc tam intervāli pret kalnu...

Rūda 18 superkūka!

4. maijs atnāca ar sprinta distanci, kur, pēc diezgan lielas un beigās nevajadzīgas čakarēšanās, mani iekļāva D18E. Iepriekš sprintu ļoti gaidīju, bet, pēc pārāk aktīvās trešdienas, vēdera sāpēm, un 3 stundu salšanas karantīnas zonā, bija skaidrs, ka šī nebūs mana diena. Zinot, ka zviedru meitenes ir ātras un rezultāti būs blīvi, mērķis bija TOP10. Tiku brīdināta, ka distance ies arī pa mežu, bet nebiju gatavojusies lavierēšanai starp klintīm (gandrīz nokritu pie piektā punkta) un naglu apavus atstāju atpūsties. Distance bija ar lielu kāpumu un tajā pašā laikā prasīja ātru orientēšanos ar dažādiem ceļu variantiem. Mani spēki pavisam beidzās pēc marķētā posma un pēdējie punkti nāca ļoti, ļoti grūti. Rezultātā 30. vieta, kļūdās un uz klintiņu rēķina vairāk kā 30 sekundes salasīt nevaru, un tas nozīmē, ka esmu lēna. Lēnāka, kā biju domājusi un kā vajadzētu būt. Rezultāti/Spliti


Anatolija superkadrs sprintā, šeit jau nolūstu.

Anatolija superkadrs 2, finišs, vairs nevaru pavilkties.

Savā debijas Tiomilā startēju Ärla IF pirmās komandas 2. etapā, kur 7,8km distance bija garākā, ko līdz šim sacensībās biju skrējusi. Pirmie 2km bija plika skriešana, kas atkal atsauca vēdera sāpes un nācās gliemeža ātrumā vilkties uz otro punktu, bet beigās saņēmos, jo uzdevums bija ieskriet stundā. Gandrīz visu distanci skrēju vilcienā, izņemot 54 punktu, kur manai ~30 meiteņu bija cits farsts un es paliku stāvam viena pati. Zaudēju 30 vietas savā etapā, bet noskrēju pietiekami labi, lai apēstu šokolādi (it īpaši finiša taisnē). Manai komandai vismaz pēdējo 5 gadu labākais rezultāts - 79. vieta no 344. Protams, man jāpalepojas ar Anatolija groundbreaking startu pirmajā etapā un Rūda startu septītajā, un Kūms kļuvis par latviešu varoni (Dāvja varoni). Žēl, ka neredzēju pirmo komandu finišu, diezgan varens pasākums.

 Anatolija superkadrs 3, 10Milas finišs, ekstrēmās pārvērtības.


Nevaru apgalvot, ka no orientēšanās tehnikas un fiziskās formas puses būtu kādi nenormāli uzlabojumi, tas šajā nedēļas nogalē jāpārbauda, bet savas vājās puses zinu kā Daibes purvus. Man ir 48 dienas, lai ar tām tiktu galā. Un šokolādes atkarība ir mani paņēmusi savā varā.