Pēc Eiropas čempionāta mana motivācija kaut kur pazuda (nevar teikt, ka nepamatoti), Kāpas sprintu vēl noskrēju ar labu formu un daudz kļūdām, bet ar to arī viss beidzās. Darīju visu citu, izņemot skriešanu, tāpēc nepārāk gaidīju O-Ringenu. Pirmajā garajā distancē man tā kārtīgi nepaveicās - otrā etapa vidū notika mana pirmā nopietnā tikšanās ar dzeloņdrātīm, kas beidzās ar pieklājīgu caurumu labajā kājā, sastieptu pirkstu (sāp jau gandrīz 3 nedēļas, cerams, ka tiešām tikai sastiepts) un zilu kreiso sānu no kritiena ( vēl tagad nākas gulēt pārsvarā uz labās puses). Kopumā jau diezgan labi tiku cauri - zeķē cauruma nav, 54. vieta. Otrās dienas vidējā distance bija laikam viena no tām 10 reizēm, kad noskrienu savu spēju robežās, 14. vieta. Trešās dienas vidējā distancē gribēju ļoti labi noskriet latviskā apvidus un iepriekšējās dienas veiksmes dēļ, tāpēc man, protams, ļoti labi nekas nesanāca, 87. vieta. Ceturtās dienas garajā distancē gāja vienkārši slikti, 54. vieta. Piektās dienas garajā distancē-iedzīšanā startēju no 49. vietas un jau uz pirmo punktu noķēru grupu, ar kuru man bija potenciāls finišēt trešajā desmitā, bet es to neizmantoju, 76. vieta dienā un 60. kopvērtējumā. Ceļā uz 8. punktu es vienkārši nolūzu un smadzenes atslēdzās, bet tas mani arī pārāk nepārsteidza, jo 5 sacensību dienas fiziski izturēt man šobrīd ir ļoti grūti, un ar to es domāju tieši O-Ringenu, jo pēc Latvijas standartiem jau noskrēju labi. Katra otrā zviedriete skrien tāpat kā es, nekas īpašs.
Likās, ka nu gan man motivācijas būs pietiekami, bet tomēr joprojām īsti nav.
Galds vai kaste, kāda atšķirība.
10 dienas tikai puišu sabiedrībā ir diezgan depresīvas, var iedzīt arī kompleksos.
Pārdodu pilnīgi jaunas M izmēra (varētu derēt arī S izmēram) ISC melnas pusgarās pieguļošās bikses par 10Ls.