Mežiniece stadionā, vai atpakaļ mežā?

Līdzīgi kā ar iepriekšējo rakstu, šo visu biju sadzejojusi jau pirms vairākiem mēnešiem, un nu beidzot esmu saņēmusies arī publicēt. 

Ir sākusies jauna sezona un kurš tad vairs grib domāt par aizgājušo, bet man tā būs atmiņā paliekoša ne tajā labākajā veidā, un ir vērtīgi vēlreiz pašai sev atgādināt, ka no kļūdām ir vismaz jāmēģina mācīties. 

Man likās, ka es beidzot biju gatava viencipara skaitļiem īsto rezultātu tabulās. Ka es sevi pazīstu tik labi, ka nekas mani vairs nepārsteigs. Es kļūdījos, bet nu jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ka pie visiem pārējiem apstākļiem biju varbūt arī pārāk daudz sacerējusies. Ja tā labi padomā, tad viss bija diezgan likumsakarīgi. Ir svarīgi saprast, galvenokārt jau pašai priekš sevis, ka vilšanās vienkārši ir daļa no sporta. Gribētos, lai viss vienmēr iet tikai uz augšu rezultātu tabulās, bet tā gandrīz nekad nenotiek. 

Ja sver pret to, kāds sagatavošanās posms tika aizvadīts iepriekšējā ziemā (2021/2022) un kādā fiziskajā formā biju pavasarī, tad 2022. gada sezona un mani rezultāti sezonas svarīgākajos un atbildīgākajos startos ir sliktākie, kādi bijuši. 

Iepriekšējā ziema bija tiešām laba, bez traumām, bez veselības problēmām. Pagājušā gada februārī pēc gandrīz divu gadu pārtraukuma atsāku strādāt un šobrīd strādāju pilnas slodzes darbu, taču tas ir attālināts un ļauj man pašai plānot savu laiku. Varu teikt, ka šobrīd strādāju savu sapņu darbu, jo pirms pāris gadiem sapņoju par darbu, kuru varētu darīt no jebkuras valsts, nometnes vai čempionāta. Likās, ka viss ir tā kā tam jābūt, taču jāatzīst, ka pēc pārmaiņām privātajā dzīvē ilgi nespēju emocionāli būt uz pareizā viļņa nedz sportā, nedz arī citās lietās. Es neatceros, ka kaut reizi iepriekš būtu finišējusi ar MP, atzīmējoties nepareizā punktā, bet pagājušajā sezonā man tas izdevās veselas divas reizes. Viena no tām - Pasaules čempionāta sprinta kvalifikācijā Dānijā. Nevaru ciest, ka sportistes pēc finiša raud par tādām neveiksmēm, taču toreiz arī es biju starp viņām. Un tomēr tā diena bija vienkārši kulminācija tam, kas bija krājies jau pāris mēnešus. 

Sezonu atklāju aprīlī ASOM sprinta sacensībās Beļģijā, kur startēja liela daļa top sportistu. Tā bija iespēja paskatīties, cik tuvu vai tālu no vēlamā esmu. Bija jūtams, ka ziemas treniņi ir devuši izaugsmi pareizajā virzienā, fiziski biju ļoti spēcīga un tas man deva pārliecības devu domājot par ambiciozajiem mērķiem, ko pagājušajā sezonā biju izvirzījusi. Un tomēr tur notika arī sezonas pirmais MP individuālajā sprintā, kur atzīmējos vīriešu punktā pēc izskriešanas cauri arēnai. Šo kļūdu pieļāva daudzas, taču tas nebija baigais mierinājums. Būtu finišējusi 4. vietā, tikai 20 sekundes aiz jaunās pasaules čempiones Meganas. Nu neko, pieņēmu kā ir, gadās visādi… 

Nedēļu vēlāk Lieldienu balvā skrienot lejā no kalna izslēgšanas sprinta (KO) finālā satraumēju muskuli, kas iespējams jau signalizēta par zināmu pārpūli ne tikai galvā, bet arī ķermenī. Mazliet atpūtināju organismu un maija sākumā jau atkal skrēju kā ierasts tieši laikā pirms PČ nometnes Dānijā. Nometne bija ļoti intensīva ar vairākām KO dienām, masu startiem un noslēgumā arī PČ atlases sacensībām WRE. Atgriežoties no Dānijas jau pēc 36h atrados Jukolas nometnē Somijā, pēc kuras līdz PK Zviedrijā bija atlikušas tikai 3 dienas. Tam visam pa vidu, un arī Dānijas nometnes laikā, skrēju ļoti jaudīgus treniņus stadionā, nesabalansējot treniņplānu ar reālo nogurumu un sajūtām. Es zināju, ka dzenu sevi bedrē, bet domāju, ka organisms to izturēs, jo jutos stipra. Es vienkārši liku sev virsū vēl, un vēl, un vēl… PK laikā sapratu, ka kaut kas nav labi. Es nespēju koncentrēties un pieņemt loģiskus lēmumus, kājas klausīja tikai pāris pirmās minūtes distancē, es gulēju diendusas (ko spēju darīt ļoti reti), atlūstot neērtā krēslā. Atgriežoties no Zviedrijas veicu asins analīzes un mans sporta ārsts apstiprināja, ka esmu uz pārtrenēšanās robežas. Pareizais termins angliski būtu overreaching. Ārstēšana – trīs līdz četras nedēļas max 40min viegla aeroba slodze. Pulss bija kosmisks, skriet pulsā 135 (mans max ir pāri 190) pat 20min likās nogurdinoši. Līdz PČ bija atlikušas trīs nedēļas, līdz Jukolai divas… Pāris dienas pirms Jukolas likās, ka jūtos krietni labāk un piekritu skriet pēdējo etapu sava kluba IGTISA komandā. Tā iespējams bija vislielākā pagājušās sezonas kļūda. Līdz finišam tiku, taču ar sliktu rezultātu, pilnībā izsmelta, un skrienot uz nākamo divu mēnešu rēķina. Lidmašīnā uz Pasaules čempionātu sēdos pārgurusi, sāpošām kājām, slikti gulējusi no fiziskās pārpules. 31. vieta KO sprintā bija mans absolūtais maksimums. Pat bez MP sprinta kvalifikācijā es būtu tālu no tā, kur vēlējos būt. Ne tikai fiziski, bet arī tehniski. PČ Dānijā šokēja ar distanču sarežģītību pat pēc tam, kad biju aizvadījusi tur nometni un it kā jutos gatava. 

Līdz Pasaules spēlēm ASV bija atlikušas divas nedēļas un likās, ka organisms ir lēnām atkopies. Pāris dienas pirms izlidošanas noskrēju intervālus stadionā un jutos daudz labāk kā pirms PČ. Protams, tobrīd es vēl nezināju, ka ar to būs stipri par maz, lai tiktu galā ar laika zonu maiņu un lielo gaisa mitrumu un karstumu, kas sagaidīja ASV dienvidu štata Alabamas lielākajā pilsētā Birmingemā. Jutos OK vēl pirmās divas dienas pēc atbraukšanas, taču starti bija ceturtajā un piektajā dienā, kad jau biju game over. Spēju gulēt tikai ar miega zālēm, un arī tad labi ja 3-5 stundas naktī, bet pa dienu centos sevi lauzt un negulēt. Sprintā spēju saglabāt asumu tikai līdz distances vidum, bet vidējā distancē pieļāvu kļūdu, kas maksāja vietu sešiniekā. Mans mērķis – medaļa – nebija īsti reāls. 

Atgriešanās no ASV bija murgs. Aptuveni nedēļu turpinājās problēmas ar gulēšanu, gulēt gribējās vienos dienā, bet vakarā vairs nē. Uz starta LČ garajā distancē jūlija beigās stāvēju kā tāds spoks. Man nebija spēka skriet ar jaudu, vai brīžiem pat vispār skriet un kustēties uz priekšu. Es jutos kā ēna cilvēkam, kas biju pavasarī, jo, lai gan pašai tobrīd tā nelikās, mans organisms joprojām nebija arī atjēdzies pēc pārtrenēšanās. To es sapratu tikai septembrī, kad noskriet stundu garu treniņu vairs nebija mokoši. 

EČ Igaunijā nebija paredzēts kā mans sezonas highlight, jo mežam biju gatavojusies ļoti maz, taču mērķi tāpat bija cīnīties par TOP10. Lai gan īsi pirms čempionāta gulēšanas ritms šķita atjaunojies, pašā čempionātā, kas ilga septiņas dienas, es nevienu nakti nenogulēju vairāk par 3-4 stundām, un arī tad tikai ar miega zālēm. Naktī pirms garās distances, kas bija mans galvenais čempionāta starts, biju nolēmusi miega zāles nedzert. Cerēju, ka izdosies nogulēt kaut nedaudz īsto miegu, jo man ir bijusi slikta pieredze ar miega zālēm pirms tik svarīgiem startiem un negribēju riskēt. Protams, ka vajadzēja riskēt, jo tonakt nogulēju tikai vienu stundu. No rīta izkāpu no gultas un zināju, ka garajai distancei es neesmu gatava. Sakravāju somu un sarunāju ar sevi, ka aizbraukšu uz karantīnu (kur man līdz startam bija jāgaida aptuveni 3-4 stundas) un uzreiz likšos gulēt. Ja izdosies aizmigt, es startēšu. Ja neizdosies, nestartēšu. Kaut kur tā pa vidam, bet miegā ieslīgu. Pusotra stunda miega uz paklāijņa ārā zālē likās manu bateriju nedaudz uzlādējusi. Tiku līdz startam, uzraku pirmo punktu, labi paņēmu otro, bet tur arī baterija bija tukša. Ceļā uz trešo punktu es izlēmu izstāties un brīdi pagāju, bet tad padomāju, ka vēl viena iespēja startēt EČ “savā” apvidū manas karjeras laikā varētu vairs nebūt un ka mans rezultāts arī šādā dienā tāpat varētu nebūt slikts. Vienkārši piespiedu savas kājas kustēties tālāk. Pēc garā etapa uz 5. punktu otrā kartes galā atpakaļceļa jau vairs nebija, bija jāfinišē. 15. vietu tādā dienā garajā distancē, pietam garākajā, kādu esmu skrējusi, es uzskatu par lielisku rezultātu. Es spēju saņemties un no sevis paņemt maksimumu visos brīžos tajā dienā (un to bija daudz), kad man gribējās padoties. 

Augusta otrajā pusē, pēc gandrīz trīs mēnešu pārtraukuma, atsāku trenēties normālā ritmā ar intervāliem un garākiem skrējieniem. Septembra sākumā beidzot jutos ļoti labi un fiziski biju labā formā, taču orientēšanos gribējās vienkārši nolikt mazliet malā, kā arī veltīt laiku citām lietām, tāpēc sezonas noslēgumā nedevos uz PK Šveicē. Noskrēju pāris startus šosejā un militāro PČ krosā, un biju priecīga, ka sezona ir galā. 

 

--- 

Esmu aizvadījusi jaudīgu ziemu kopā ar IGTISA dāmām. Poļu treneris Dawid Stefanski (kurš šobrīd ir arī Latvijas izlases treneris), jaunais komandas sastāvs un pārējo meiteņu kopējās, kā arī individuālās ambīcijas mani ir motivējušas atgriezties mežā. Bija diezgan ilgs laiks, kad man mežā skriet negribējās un nepatika, kas sākās 2020. gada vasarā, bet šobrīd es noteikti to atkal izbaudu. Es gan tāpat joprojām palikšu uzticīga savām ambīcijām sprintā, taču līdz vasaras vidum galvenā uzmanība būs veltīta mežam. Jau kopš rudens esmu pārvākusies atpakaļ uz Cēsu pusi, kas diskusiju (pašai ar sevi) par atgriešanos mežā principā izslēdza vēl pirms tā bija sākusies. 

--- 

Jā, es sākot ar šo sezonu pārstāvu orientēšanās klubu "Azimuts", taču šī it nemaz nav tik šokējoša ziņa, kā daudziem ir šķitis, jo jau visu pagājušo sezonu nestartēju zem "Meridiāna". Pārmaiņas personīgajā dzīvē ir novedušas arī pie dāžādām pārmaiņām sportā. Kā jau bieži gadās ar tādām lielām pārmaiņām, sākumā tās ir grūti pieņemt, taču pēc kāda laika saproti, ka viss ir tieši tā, kā tam ir jābūt. Paldies visiem meridiāniešiem, kas ir palīdzējuši un joprojām palīdz manā sportiskajā karjerā, un ne tikai, un paldies maniem jaunajiem kluba biedriem par tik siltu uzņemšanu. Moving on.

Foto: Mareks Gaļinovskis

P.S. Es mēģināšu rakstīt biežāk.

Mežiniece stadionā 1. daļa

Kopš mana pēdējā ieraksta šeit ir pagājuši vairāk kā seši gadi. Kopsavilkums tiem ir diezgan skaidrs – daudzas lietas, par kurām es toreiz sapņoju, manā sportiskajā karjerā jau ir piepildījušās. Neuzskaitīšu šeit savu rezultātu statistisku, bet es nebiju iztēlojusies, ka pienāks brīdis (un tas notika diezgan ātri), kad tik izteikti dominēšu Latvijas sieviešu orientēšanās elitē. Tas, protams, ir arī tāpēc, ka sieviešu, kuras ir gatavas sevi nopietni ieguldīt šajā sportā, ir maz, bet galvenokārt jau iemesls ir viens – es vienkārši esmu ilgstoši trenējusies daudz vairāk un kvalitatīvāk kā pārējās. Vienīgie periodi kopš 2015. gada, kad mans treniņu apjoms ir bijis samazināts, ir bijuši traumu vai kādu citu veselības problēmu dēļ. Man nekad nav bijušas problēmas ar motivāciju ilgtermiņā, sportiskās ambīcijas esmu likusi un joprojām lieku augstu savā prioritāšu sarakstā, un, kamēr redzēšu tam rezultātu, droši vien turpināšu to darīt. Sporta dēļ reti kad esmu spējusi iziet uz kompromisiem, un tā ir reizē gan mana sliktā, gan labā īpašība. Sliktā, jo ir jau arī citas lietas dzīvē, labā, jo diez vai es sevi šobrīd varētu mēģināt pieskaitīt elitei arī lielākā mērogā, ja tā nebūtu.

Mans aizvadītās sezonas highlight ir 10. vieta Eiropas čempionāta sprintā, kas ir arī manas karjeras līdz šim labākais individuālais rezultāts. Tas bija mazliet pārsteidzošs, tomēr diezgan atbilstošs skaitlis tam, kas ir pēdējo gadu laikā izdarīts.

Finišs Eiropas čempionāta sprintā. Šeit vēl nezināju, cik labi patiesībā gājis.

No 2014. gada rudens līdz 2020. gada martam mans treneris bija Valters Āboliņš. Pie viņa saskrēju daudz kilometru un biju ielikusi bāzi, kas ir pamatā maniem labajiem rezultātiem pēdējā Pasaules junioru čempionātā 2015. gadā, kā arī 2017. un 2018. gada Pasaules čempionātos. Pagrieziena punkts meklējams 2019. gada rudenī Pasaules kausa posmā Šveicē, kur ar nelielu devu veiksmes kvalificējos knock-out sprinta pusfinālam un tā laikā sapratu, ka ir nopietni jādomā, kā skriet ātrāk. Es nevarēju paskriet tik ātri, cik šis sporta veids jau tad prasīja. Tas arī bija brīdis, kad pirmoreiz sev atzinu, ka varbūt man tomēr vajadzētu pamēģināt vairāk gatavoties sprinta distancēm, jo, mēģinot sagatavoties visam, rezultāti vienmēr paliks viduvēji. Un patiesībā visi mani labākie individuālie rezultāti jau kopš jauniešu vecuma ir bijuši tieši sprintā. Bronza EČ jauniešiem, 12. vieta PČ junioriem, vietas TOP20 PČ un Pasaules kausos jau kopš otrās sezonas elitē. Šobrīd paskatoties atpakaļ ir skaidrs, ka ātrāk pieņemt šādu lēmumu un gatavoties tikai sprintiem būtu bijis mazliet muļķīgi, taču zinu, ka tāda doma manā galvā bija klīdusi jau iepriekš. Tā kaut kur pazuda, kad Latvijai tika piešķirta PČ 2018 organizēšana. Māju čempionāts. Ir taču jāskrien mežā. 2017. gada pavasarī bija brīdis, kad izlases trenerim J. Ikaheimonenam pateicu, ka sprintus kā sugu vispār negribu redzēt. Man jāgatavojas mežam, īpaši vidējai distancei. Diemžēl vai par laimi, tāda izvēle man netika dota, jo jau tobrīd biju visātrāk skrienošais eksemplārs sieviešu izlasē (laikā, kad sieviešu izlasi tiešām varēja saukt par izlasi). Treneris teica, ka ir jāskrien arī sprinti. Toreiz Pasaules čempionātā Igaunijā vissliktāk noskrēju vidējā distancē, vislabāk sprintā. Ja paskatos uz savu PČ, EČ un arī PK statistiku, man pagaidām nav neviena individuālā rezultāta meža distancēs, ar kuru es patiešām lepotos. Vienmēr kaut kas ir pietrūcis, vienmēr gribējies skaitīt, cik daudz minūšu var atņemt uz kļūdām vai vēl kaut ko, bet šajā sporta veidā ne uz ko nevar laiku atņemt. Ja tu kļūdies, tad kļūdies, un tas ir tavs līmenis. Negribu teikt, ka tajā visā jāmeklē kaut kādas ļoti dziļas likumsakarības. Es zinu, ka man ir labs potenciāls arī mežā, bet esmu izdarījusi secinājumus un šobrīd meža distancēm gatavojos mazāk.

Izklausīsies mazliet smieklīgi, bet jauns sākums manā treniņu ikdienā atnāca reizē ar COVID19. Savu pirmo treniņu kopā ar sporta (skriešanas/vieglatlētikas) klubu “Tērauds” aizvadīju tajā pašā dienā, kad Latvijā pirmoreiz izsludināja ārkārtas situāciju 2020. gada martā. Tie bija 16x200m Rīgas manēžā, un es pēc tam biju tik cepta, ka vienkārši mētājos darbā uz dīvāna. 

2020. gada 11. marts. Uz dīvāna vēl treniņtērpā.

Kāpēc vispār “Tērauds”? Mans treneris Jānis Razgalis, pie kura nonācu pateicoties viņa draudzībai ar citiem izlases sportistiem, ir šī kluba dibinātājs. Es nācu ar tekstu, ka gribu skriet ātrāk. Biju izlēmusi gatavoties tobrīd vēl 2020. gada sprinta PČ Dānijā. Vēlāk izrādījās, ka priekš manis visi atceltie pavasara mači un arī pārceltais PČ bija labākais iespējamais scenārijs. Jaunais treniņu plāns pēc idejas ļoti neatšķīrās no tā, ko biju darījusi iepriekš, taču realitāte bija pilnīgi citādāka un sākums bija ļoti smags. Pirmās trīs dienas pēc tā manēžas treniņa nevarēju saliekt kājas 90 grādu leņķī, lai apsēstos uz poda. Vajadzēja pieturēties pie sienas, jo sāpēja muskuļi, kurus nekad iepriekš nebiju jutusi. Nākamajā dienā jau bija SFS kājām, pēc kura bija grūti arī aizbraukt pašai ar auto mājās un spiest pedāļus. Un jau bija jāskrien nākamie intervāli. Es biju nepārtrauktā rozīnē pirmās divas trīs nedēļas, pēc tam jau sāku mazliet pierast (vai vismaz pierast pie tā, ka vieglāk nepaliek). Aprīlī līdz ar visām vīrusa blaknēm mani atlaida no darba un principā kļuvu par pilna laika sportisti. 2020. gada aprīlis joprojām ir apjomīgākais treniņu mēnesis, kādu esmu aizvadījusi. Sākumā viens atslēgas treniņš nedēļā bija stadionā, otrs kalna intervāli. Maijā jau abi treniņi bija stadionā, jo tuvojās sezonas sākums. Pirmoreiz dzīvē trenējos bez brīvdienām. Tam pa virsu reizēm nedēļa bija jānobeidz nevis ar mierīgo garo skrējienu, bet, piemēram, ar 14km garu progresiju, kur katrs nākamais kilometrs jāskrien ātrāk kā iepriekšējais un pēdējais kilometrs pat kaut kur tuvu anaerobajam slieksnim. Vēl tagad atceros vienu tādu pagājušā gada aprīļa svētdienu, kad skatījos pulkstenī un skaitīju atlikušos metrus, jo kājas vairs necēlās. Un pirmdiena nebija brīvdiena. Pirmdienā jau atkal bija spēka vingrinājumi kājām. Nevaru arī nepieminēt, cik traki sākumā likās laiki, kādus bija jāskrien stadionā. Es vienkārši neticēju, ka vispār varu tik ātri paskriet, un uz treniņiem devos ar šaubām un bailēm. Es vēl nekad nebiju regulāri un plānoti skrējusi treniņus, kur ātrums iet arī zem 3:00min/km. Trīs mēnešos biju stadionā aizvadījusi vairāk treniņu kā iepriekšējo deviņu gadu laikā kopā (kopš sāku nopietnāk trenēties). Iespējams, ka kādam šis izklausās pēc koncentrācijas nometnes. Tas bija ļoti smags, bet arī svarīgs periods, kurā ieliku pamatu tam, kur esmu šobrīd, un es to nebūtu varējusi izdarīt nedz pie normāla sezonas grafika, nedz arī strādājot pilnas slodzes darbu. Es tiešām spēju tikai skriet, ēst un gulēt. Šobrīd šāds treniņu grafiks man ir pilnīgi normāls un trešdienas stadionā gaidu ar nepacietību (konkrēti šajā starpsezonas posmā gan stadionā neskrienu). Vieglatlētu treniņu apjoms stundu ziņā ir mazāks un es ikdienā netrenējos vairāk kā iepriekš, taču kilometru ir vairāk un ar lielāku pievienoto vērtību, jo gandrīz katram treniņam ir konkrēts uzdevums. 

Rezultātu pagājušajā pavasarī izdarītajam sāku just ap jūnija vidu, kad biju beidzot pieradusi pie stadiona un jau bija iespējams redzēt arī nelielas izmaiņas manā skriešanas solī. No klasiskā orientierista-slēpotāja sāku pārvērsties par kaut ko, kas arī atsperas no zemes, nevis grimst. Un ne tikai stadionā vai uz asfalta, bet arī mežā. Jūlijā, kad Latvijā sākās orientēšanās sezona, biju lieliskā fiziskajā formā. Jūlija vidū savu PB 3000m uzlaboju par gandrīz pusminūti ar laiku 10:17, nākamajā dienā uzvarēju LČ garo distanci. Pirmdien jau atkal bliezu treniņā kā nekas nebūtu bijis. Biju iegājusi labā ritmā un treniņos jutos ļoti labi, taču vēlāk nācās atzīt, ka biju ilgstoši skrējusi uz noguruma fona un ar nesakārtotu kopējo veselības stāvokli. Augusta sākumā devos uz PČ nometni Čehijā, kur nedēļu noskrēju tikai mežā. Atpakaļ pirmajā treniņā stadionā sāka sāpēt ceļgals. Divas dienas vēlāk bija paredzēts pirmoreiz startēt 5000m sacensībās, taču tas nenotika, un es stadionā tā pa īstam vairs neatgriezos līdz pat šī gada janvāra beigām. Visu rudeni tikpat kā neskrēju, sēdēju uz velo, ļoti daudz vingroju un beigās nedarīju vispār neko, jo celis ilgi nebeidza sāpēt un iemesls tam nebija saprotams. Neieslīgšu detaļās, bet tikai vēlāk pavasarī ar LOV ārstiem beidzot tikām līdz versijai, ka iespējams tur veidojās stresa lūzums (kura iespēja droši vien pastāv joprojām). Lai nu kā, šajā jautājumā saņēmu ļoti daudz komentāru par to, ka tik daudz skriet stadionā nevajag. Vajag gan, bet organismam ir jābūt gatavam tādai slodzei. Es visticamāk nebiju gatava pēkšņi sākt skriet tik ātri un daudz, jo nekad iepriekš nebiju tam specifiski trenējusies. Šeit varētu sākt runāt par to, kā tiek sagatavoti jaunieši un ka par ātruma attīstīšanu un specifiskajiem vingrinājumiem jāsāk domāt krietni ātrāk kā 24 gados, bet šo tematu varu dot kādam citam. Varu tikai teikt tikai to, ka jau kādu laiku vairs nepietiek būt labam orientieristam un viduvējam skrējējam. Protams, nav tā, ka ir jāskrien tikai stadionā, lai kļūtu ātrāks, bet reālā situācija šobrīd ir tāda, ka lielākā daļa TOP orientieristu tomēr trenējas un skrien sacensības arī stadionā. Mana pieredze - neviena orientēšanās tehnikas analīze nepalīdzēs, ja esi lēns. Kad vari paskriet, tad arī tehniku pielikt klāt ir daudz vieglāk, nevis otrādi. Es sevi neuzskatu par lielisku paraugu tīri no orientēšanās tehniskās puses. Tur man ir ļoti daudz pie kā strādāt, bet šobrīd es skrienu pietiekami ātri un tāpēc varu arī konkurēt. Un nav tā, ka man ir izteikts dabas dots talants vai skaists skriešanas solis. Es redzu, kā uzlabojas mani rezultāti un cik daudz vieglāk ir skriet, kad pie tā neatlaidīgi strādā. Un pie tā var ļoti daudz strādāt. Mans aprēķins un mērķis nākamajai sezonai – 3000m stadionā jāskrien tuvu 9:30 (laiks, kādu šobrīd Latvijā spēj skriet tikai viena vieglatlēte), lai varētu pretendēt uz medaļu sprintā lielajos čempionātos.

Šī gada janvāra beigās biju atpakaļ normālā treniņu ritmā un, lai gan atsākt regulāri skriet pēc ilgāka pārtraukuma vienmēr ir grūti, pulss ir augsts un ātrums nav tāds, kā gribas, es apmēram mēneša laikā jau biju atpakaļ diezgan labā formā. Līdz martam tika sakārtoti visi papīri un oficiāli kļuvu par Latvijas Olimpiskās vienības sportisti, kas beidzot ir devis iespēju nopietni sākt pievērst uzmanību veselībai. Nav tā, ka es iepriekš nezināju, cik svarīgas izturības sportā ir labas asins analīzes, bet nu laikam jau jāsaka, ka nezināju, jo tikai 25 gadu vecumā esmu beidzot sapratusi, ka, ja analīzes nav labas, tad apjoma likšana virsū visticamāk beigsies slikti. Tur rodas laba augsne pārslodzes traumām un citām veselības problēmām, kuras agrāk vienkārši uzskatīju par normu. Ja organismam visa kā pietiek, tad arī pie lielas treniņu slodzes sajūtas tāpat kopumā būs labas un atjaunošanās notiks pietiekami ātri. Manas analīzes pēc pusotra mēneša intensīva kursa pavasarī izskatījās kā no cita cilvēka ņemtas. Aprīļa vidū, tieši mēnesi pirms Eiropas čempionāta, noskrēju slodzes testu, un arī tajā viss izskatījās tik labi kā nekad. Un es arī jutos kā vēl nekad. Pulss kļuva daudz stabilāks un treneris beidzot pēc vairāk kā gada man pateica, ka nu jau sāku izskatīties pēc izturības sportista. Varbūt izklausās smieklīgi tiem, kuriem liekas, ka es jau vienmēr esmu labi skrējusi. Arī man sākumā bija grūti pieņemt, ka pēc tik daudziem treniņu gadiem tomēr biju mīkstā. Jā, nav bijis slikti, bet pašā augstākajā līmenī viss slēpjas niansēs. Un uz niansēm ir viegli pievērt acis, jo apkārt joprojām bieži dzirdams, ka vajag jau tikai daudz trenēties un tad pārējais būs. Patiesībā vajag, lai viss jau ir, un tikai tad pareizi treniņi dos gaidīto rezultātu. Izejot no šāda punkta varu teikt, ka šis gads manā sportiskajā karjerā ir bijis augstā kvalitātē un atbilstoši tam, lai ilgākā laika griezumā orientēšanās sportā ļautu cīnīties par vēl augstākām vietām.

2021. gada 14. augusts. Mans pirmais starts Latvijas izlasē vieglatlētikā Prezidenta balvā.

       P.S. Par mežinieci mani sākumā sauca vieglatlētikas treneri, kuri bļāva savām audzēknēm, ka es viņas tūlīt apdzīšu.

P.S.2 Gandrīz visu, kas augstāk rakstīts, biju uzrakstījusi jau maija beigās pēc Eiropas čempionāta, taču nesaņēmos publicēt. Turpinājumā sekos atsevišķi raksti par šī gada Eiropas un Pasaules čempionātos piedzīvoto un pārdzīvoto. Un tad... nu cerams, ka nepaies atkal seši gadi, līdz saņemšos kaut ko pastāstīt.

Īsumā

Īsti nezinu, kā un vai vajag uzrakstīt to, kas sakrājies, bet man vienkārši gribas pastāstīt, kā jūtos. Pa nopietno, bez Pauliņa jokiem... Pagaidām izskatās, ka man ir atlicis vēl viens starts juniores statusā, bet nu jā, tas tā kā kopumā būtu garām. 10 gadi pagājuši, tāds nieks pret to, cik daudz vēl priekšā. Jā, es esmu uz palikšanu, bet nu to atkarības sajūtu mūsu sportā jau man laikam nav nevienam jāskaidro. Mana traumu vēsture gan tam par labu nerunā un zinu, daudzi domā, ka drīz beigšu skriet. Es gan varu pavisam droši teikt, ka tas nenotiks. Man nav paveicies ar veselību, kas mūžīgi ir metusi atpakaļ, bet šķiet, ka tā ceļa grūtākā daļa jau ir noieta. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad kopš 2010. gada janvāra kopā esmu pavadījusi 19 mēnešus atkopjoties no traumām. 19 mēnešus!!! Atzīšos, ka nevienam neredzot esmu ļoti daudz raudājusi. Nometnēs, sacensībās, treniņos. Man vienmēr licies, ka tas nav godīgi. Bet saka jau, ka "mums uzliek tikai tik daudz, cik varam panest"... Un nekur citur vēl neesmu likusies. Mūždien esmu teikusi, ka talants neko nenozīmē, bet laikam vairs nevaru tam piekrist. Vismaz ne runājot par sevi. Protams, arī ar visiem 19 mēnēšiem aiz tā stāv tūkstošiem kilometru un stundu treniņos, bet es neticu, ka tikai ar smagu darbu var kaut ko sasniegt.

Atskatoties uz šī gada JWOC rezultātiem, jāsaka, ka tie ļoti lielā mērā saistīti ar pārmaiņām manā dzīvē pedējā gada laikā. Pārvākšanās uz Rīgu un studiju sākšana arī ir vienas no tām, bet trenera maiņa bija pirmais gudrais solis pēc ļoti ilga laika. Man beidzot ir cilvēks, kam es pilnībā uzticos, kurš ir mans draugs, ar ko es varu kopā gan uzskriet treniņus, gan arī atpūsties... Un man ir treniņplāns, kuram ir rezultāti. Gada sākumā manu ģimeni piemeklēja nelaime, kas ironiskā kārtā ir atnesusi mieru, kāda man attiecībās ar vecākiem nekad iepriekš nav bijis. Jā, atlikt svarīgas lietas uz vēlāku laiku ir muļķīgi. Nākamnedēļ sākšu vēlreiz studēt 1. kursā, šoreiz beidzot pareizajā vietā. Kāds tam visam sakars ar JWOC? Man ir sajūta, ka šobrīd dzīvē viss ir nostājies savās vietās. Es esmu tieši tur, kur man jābūt, bez stresa. Diemžēl visu čempionāta nedēļu biju slima un rezultātus, kādus gaidīju no sevis, nesasniedzu, bet tas miers un nosvērtība, kas manī bija, ļāva būt tikai drusku aiz. Negribu gan sev melot un teikt, ka ar to pietika, vilšanās sajūta joprojām nepamet. Laikam jāsaka paldies, ka mani tomēr nepaņēma uz Skotiju... Pēc čempionāta turpināju trenēties, bet pirms divām nedēļām izmežģītā potīte laikam ir zīme, ka vajag drusku atpūsties. Rudens no pressure. Protams, es īpaši gaidu svētdienas Latvijas čempionātu stafetē. Cerams, ka šogad bombīšu labākā nozīmē...

Par nākotni? Kā jau teicu, esmu uz palikšanu un domāju, ka viss labākais un arī grūtākais man vēl ir tikai priekšā.