Mežiniece stadionā 1. daļa

Kopš mana pēdējā ieraksta šeit ir pagājuši vairāk kā seši gadi. Kopsavilkums tiem ir diezgan skaidrs – daudzas lietas, par kurām es toreiz sapņoju, manā sportiskajā karjerā jau ir piepildījušās. Neuzskaitīšu šeit savu rezultātu statistisku, bet es nebiju iztēlojusies, ka pienāks brīdis (un tas notika diezgan ātri), kad tik izteikti dominēšu Latvijas sieviešu orientēšanās elitē. Tas, protams, ir arī tāpēc, ka sieviešu, kuras ir gatavas sevi nopietni ieguldīt šajā sportā, ir maz, bet galvenokārt jau iemesls ir viens – es vienkārši esmu ilgstoši trenējusies daudz vairāk un kvalitatīvāk kā pārējās. Vienīgie periodi kopš 2015. gada, kad mans treniņu apjoms ir bijis samazināts, ir bijuši traumu vai kādu citu veselības problēmu dēļ. Man nekad nav bijušas problēmas ar motivāciju ilgtermiņā, sportiskās ambīcijas esmu likusi un joprojām lieku augstu savā prioritāšu sarakstā, un, kamēr redzēšu tam rezultātu, droši vien turpināšu to darīt. Sporta dēļ reti kad esmu spējusi iziet uz kompromisiem, un tā ir reizē gan mana sliktā, gan labā īpašība. Sliktā, jo ir jau arī citas lietas dzīvē, labā, jo diez vai es sevi šobrīd varētu mēģināt pieskaitīt elitei arī lielākā mērogā, ja tā nebūtu.

Mans aizvadītās sezonas highlight ir 10. vieta Eiropas čempionāta sprintā, kas ir arī manas karjeras līdz šim labākais individuālais rezultāts. Tas bija mazliet pārsteidzošs, tomēr diezgan atbilstošs skaitlis tam, kas ir pēdējo gadu laikā izdarīts.

Finišs Eiropas čempionāta sprintā. Šeit vēl nezināju, cik labi patiesībā gājis.

No 2014. gada rudens līdz 2020. gada martam mans treneris bija Valters Āboliņš. Pie viņa saskrēju daudz kilometru un biju ielikusi bāzi, kas ir pamatā maniem labajiem rezultātiem pēdējā Pasaules junioru čempionātā 2015. gadā, kā arī 2017. un 2018. gada Pasaules čempionātos. Pagrieziena punkts meklējams 2019. gada rudenī Pasaules kausa posmā Šveicē, kur ar nelielu devu veiksmes kvalificējos knock-out sprinta pusfinālam un tā laikā sapratu, ka ir nopietni jādomā, kā skriet ātrāk. Es nevarēju paskriet tik ātri, cik šis sporta veids jau tad prasīja. Tas arī bija brīdis, kad pirmoreiz sev atzinu, ka varbūt man tomēr vajadzētu pamēģināt vairāk gatavoties sprinta distancēm, jo, mēģinot sagatavoties visam, rezultāti vienmēr paliks viduvēji. Un patiesībā visi mani labākie individuālie rezultāti jau kopš jauniešu vecuma ir bijuši tieši sprintā. Bronza EČ jauniešiem, 12. vieta PČ junioriem, vietas TOP20 PČ un Pasaules kausos jau kopš otrās sezonas elitē. Šobrīd paskatoties atpakaļ ir skaidrs, ka ātrāk pieņemt šādu lēmumu un gatavoties tikai sprintiem būtu bijis mazliet muļķīgi, taču zinu, ka tāda doma manā galvā bija klīdusi jau iepriekš. Tā kaut kur pazuda, kad Latvijai tika piešķirta PČ 2018 organizēšana. Māju čempionāts. Ir taču jāskrien mežā. 2017. gada pavasarī bija brīdis, kad izlases trenerim J. Ikaheimonenam pateicu, ka sprintus kā sugu vispār negribu redzēt. Man jāgatavojas mežam, īpaši vidējai distancei. Diemžēl vai par laimi, tāda izvēle man netika dota, jo jau tobrīd biju visātrāk skrienošais eksemplārs sieviešu izlasē (laikā, kad sieviešu izlasi tiešām varēja saukt par izlasi). Treneris teica, ka ir jāskrien arī sprinti. Toreiz Pasaules čempionātā Igaunijā vissliktāk noskrēju vidējā distancē, vislabāk sprintā. Ja paskatos uz savu PČ, EČ un arī PK statistiku, man pagaidām nav neviena individuālā rezultāta meža distancēs, ar kuru es patiešām lepotos. Vienmēr kaut kas ir pietrūcis, vienmēr gribējies skaitīt, cik daudz minūšu var atņemt uz kļūdām vai vēl kaut ko, bet šajā sporta veidā ne uz ko nevar laiku atņemt. Ja tu kļūdies, tad kļūdies, un tas ir tavs līmenis. Negribu teikt, ka tajā visā jāmeklē kaut kādas ļoti dziļas likumsakarības. Es zinu, ka man ir labs potenciāls arī mežā, bet esmu izdarījusi secinājumus un šobrīd meža distancēm gatavojos mazāk.

Izklausīsies mazliet smieklīgi, bet jauns sākums manā treniņu ikdienā atnāca reizē ar COVID19. Savu pirmo treniņu kopā ar sporta (skriešanas/vieglatlētikas) klubu “Tērauds” aizvadīju tajā pašā dienā, kad Latvijā pirmoreiz izsludināja ārkārtas situāciju 2020. gada martā. Tie bija 16x200m Rīgas manēžā, un es pēc tam biju tik cepta, ka vienkārši mētājos darbā uz dīvāna. 

2020. gada 11. marts. Uz dīvāna vēl treniņtērpā.

Kāpēc vispār “Tērauds”? Mans treneris Jānis Razgalis, pie kura nonācu pateicoties viņa draudzībai ar citiem izlases sportistiem, ir šī kluba dibinātājs. Es nācu ar tekstu, ka gribu skriet ātrāk. Biju izlēmusi gatavoties tobrīd vēl 2020. gada sprinta PČ Dānijā. Vēlāk izrādījās, ka priekš manis visi atceltie pavasara mači un arī pārceltais PČ bija labākais iespējamais scenārijs. Jaunais treniņu plāns pēc idejas ļoti neatšķīrās no tā, ko biju darījusi iepriekš, taču realitāte bija pilnīgi citādāka un sākums bija ļoti smags. Pirmās trīs dienas pēc tā manēžas treniņa nevarēju saliekt kājas 90 grādu leņķī, lai apsēstos uz poda. Vajadzēja pieturēties pie sienas, jo sāpēja muskuļi, kurus nekad iepriekš nebiju jutusi. Nākamajā dienā jau bija SFS kājām, pēc kura bija grūti arī aizbraukt pašai ar auto mājās un spiest pedāļus. Un jau bija jāskrien nākamie intervāli. Es biju nepārtrauktā rozīnē pirmās divas trīs nedēļas, pēc tam jau sāku mazliet pierast (vai vismaz pierast pie tā, ka vieglāk nepaliek). Aprīlī līdz ar visām vīrusa blaknēm mani atlaida no darba un principā kļuvu par pilna laika sportisti. 2020. gada aprīlis joprojām ir apjomīgākais treniņu mēnesis, kādu esmu aizvadījusi. Sākumā viens atslēgas treniņš nedēļā bija stadionā, otrs kalna intervāli. Maijā jau abi treniņi bija stadionā, jo tuvojās sezonas sākums. Pirmoreiz dzīvē trenējos bez brīvdienām. Tam pa virsu reizēm nedēļa bija jānobeidz nevis ar mierīgo garo skrējienu, bet, piemēram, ar 14km garu progresiju, kur katrs nākamais kilometrs jāskrien ātrāk kā iepriekšējais un pēdējais kilometrs pat kaut kur tuvu anaerobajam slieksnim. Vēl tagad atceros vienu tādu pagājušā gada aprīļa svētdienu, kad skatījos pulkstenī un skaitīju atlikušos metrus, jo kājas vairs necēlās. Un pirmdiena nebija brīvdiena. Pirmdienā jau atkal bija spēka vingrinājumi kājām. Nevaru arī nepieminēt, cik traki sākumā likās laiki, kādus bija jāskrien stadionā. Es vienkārši neticēju, ka vispār varu tik ātri paskriet, un uz treniņiem devos ar šaubām un bailēm. Es vēl nekad nebiju regulāri un plānoti skrējusi treniņus, kur ātrums iet arī zem 3:00min/km. Trīs mēnešos biju stadionā aizvadījusi vairāk treniņu kā iepriekšējo deviņu gadu laikā kopā (kopš sāku nopietnāk trenēties). Iespējams, ka kādam šis izklausās pēc koncentrācijas nometnes. Tas bija ļoti smags, bet arī svarīgs periods, kurā ieliku pamatu tam, kur esmu šobrīd, un es to nebūtu varējusi izdarīt nedz pie normāla sezonas grafika, nedz arī strādājot pilnas slodzes darbu. Es tiešām spēju tikai skriet, ēst un gulēt. Šobrīd šāds treniņu grafiks man ir pilnīgi normāls un trešdienas stadionā gaidu ar nepacietību (konkrēti šajā starpsezonas posmā gan stadionā neskrienu). Vieglatlētu treniņu apjoms stundu ziņā ir mazāks un es ikdienā netrenējos vairāk kā iepriekš, taču kilometru ir vairāk un ar lielāku pievienoto vērtību, jo gandrīz katram treniņam ir konkrēts uzdevums. 

Rezultātu pagājušajā pavasarī izdarītajam sāku just ap jūnija vidu, kad biju beidzot pieradusi pie stadiona un jau bija iespējams redzēt arī nelielas izmaiņas manā skriešanas solī. No klasiskā orientierista-slēpotāja sāku pārvērsties par kaut ko, kas arī atsperas no zemes, nevis grimst. Un ne tikai stadionā vai uz asfalta, bet arī mežā. Jūlijā, kad Latvijā sākās orientēšanās sezona, biju lieliskā fiziskajā formā. Jūlija vidū savu PB 3000m uzlaboju par gandrīz pusminūti ar laiku 10:17, nākamajā dienā uzvarēju LČ garo distanci. Pirmdien jau atkal bliezu treniņā kā nekas nebūtu bijis. Biju iegājusi labā ritmā un treniņos jutos ļoti labi, taču vēlāk nācās atzīt, ka biju ilgstoši skrējusi uz noguruma fona un ar nesakārtotu kopējo veselības stāvokli. Augusta sākumā devos uz PČ nometni Čehijā, kur nedēļu noskrēju tikai mežā. Atpakaļ pirmajā treniņā stadionā sāka sāpēt ceļgals. Divas dienas vēlāk bija paredzēts pirmoreiz startēt 5000m sacensībās, taču tas nenotika, un es stadionā tā pa īstam vairs neatgriezos līdz pat šī gada janvāra beigām. Visu rudeni tikpat kā neskrēju, sēdēju uz velo, ļoti daudz vingroju un beigās nedarīju vispār neko, jo celis ilgi nebeidza sāpēt un iemesls tam nebija saprotams. Neieslīgšu detaļās, bet tikai vēlāk pavasarī ar LOV ārstiem beidzot tikām līdz versijai, ka iespējams tur veidojās stresa lūzums (kura iespēja droši vien pastāv joprojām). Lai nu kā, šajā jautājumā saņēmu ļoti daudz komentāru par to, ka tik daudz skriet stadionā nevajag. Vajag gan, bet organismam ir jābūt gatavam tādai slodzei. Es visticamāk nebiju gatava pēkšņi sākt skriet tik ātri un daudz, jo nekad iepriekš nebiju tam specifiski trenējusies. Šeit varētu sākt runāt par to, kā tiek sagatavoti jaunieši un ka par ātruma attīstīšanu un specifiskajiem vingrinājumiem jāsāk domāt krietni ātrāk kā 24 gados, bet šo tematu varu dot kādam citam. Varu tikai teikt tikai to, ka jau kādu laiku vairs nepietiek būt labam orientieristam un viduvējam skrējējam. Protams, nav tā, ka ir jāskrien tikai stadionā, lai kļūtu ātrāks, bet reālā situācija šobrīd ir tāda, ka lielākā daļa TOP orientieristu tomēr trenējas un skrien sacensības arī stadionā. Mana pieredze - neviena orientēšanās tehnikas analīze nepalīdzēs, ja esi lēns. Kad vari paskriet, tad arī tehniku pielikt klāt ir daudz vieglāk, nevis otrādi. Es sevi neuzskatu par lielisku paraugu tīri no orientēšanās tehniskās puses. Tur man ir ļoti daudz pie kā strādāt, bet šobrīd es skrienu pietiekami ātri un tāpēc varu arī konkurēt. Un nav tā, ka man ir izteikts dabas dots talants vai skaists skriešanas solis. Es redzu, kā uzlabojas mani rezultāti un cik daudz vieglāk ir skriet, kad pie tā neatlaidīgi strādā. Un pie tā var ļoti daudz strādāt. Mans aprēķins un mērķis nākamajai sezonai – 3000m stadionā jāskrien tuvu 9:30 (laiks, kādu šobrīd Latvijā spēj skriet tikai viena vieglatlēte), lai varētu pretendēt uz medaļu sprintā lielajos čempionātos.

Šī gada janvāra beigās biju atpakaļ normālā treniņu ritmā un, lai gan atsākt regulāri skriet pēc ilgāka pārtraukuma vienmēr ir grūti, pulss ir augsts un ātrums nav tāds, kā gribas, es apmēram mēneša laikā jau biju atpakaļ diezgan labā formā. Līdz martam tika sakārtoti visi papīri un oficiāli kļuvu par Latvijas Olimpiskās vienības sportisti, kas beidzot ir devis iespēju nopietni sākt pievērst uzmanību veselībai. Nav tā, ka es iepriekš nezināju, cik svarīgas izturības sportā ir labas asins analīzes, bet nu laikam jau jāsaka, ka nezināju, jo tikai 25 gadu vecumā esmu beidzot sapratusi, ka, ja analīzes nav labas, tad apjoma likšana virsū visticamāk beigsies slikti. Tur rodas laba augsne pārslodzes traumām un citām veselības problēmām, kuras agrāk vienkārši uzskatīju par normu. Ja organismam visa kā pietiek, tad arī pie lielas treniņu slodzes sajūtas tāpat kopumā būs labas un atjaunošanās notiks pietiekami ātri. Manas analīzes pēc pusotra mēneša intensīva kursa pavasarī izskatījās kā no cita cilvēka ņemtas. Aprīļa vidū, tieši mēnesi pirms Eiropas čempionāta, noskrēju slodzes testu, un arī tajā viss izskatījās tik labi kā nekad. Un es arī jutos kā vēl nekad. Pulss kļuva daudz stabilāks un treneris beidzot pēc vairāk kā gada man pateica, ka nu jau sāku izskatīties pēc izturības sportista. Varbūt izklausās smieklīgi tiem, kuriem liekas, ka es jau vienmēr esmu labi skrējusi. Arī man sākumā bija grūti pieņemt, ka pēc tik daudziem treniņu gadiem tomēr biju mīkstā. Jā, nav bijis slikti, bet pašā augstākajā līmenī viss slēpjas niansēs. Un uz niansēm ir viegli pievērt acis, jo apkārt joprojām bieži dzirdams, ka vajag jau tikai daudz trenēties un tad pārējais būs. Patiesībā vajag, lai viss jau ir, un tikai tad pareizi treniņi dos gaidīto rezultātu. Izejot no šāda punkta varu teikt, ka šis gads manā sportiskajā karjerā ir bijis augstā kvalitātē un atbilstoši tam, lai ilgākā laika griezumā orientēšanās sportā ļautu cīnīties par vēl augstākām vietām.

2021. gada 14. augusts. Mans pirmais starts Latvijas izlasē vieglatlētikā Prezidenta balvā.

       P.S. Par mežinieci mani sākumā sauca vieglatlētikas treneri, kuri bļāva savām audzēknēm, ka es viņas tūlīt apdzīšu.

P.S.2 Gandrīz visu, kas augstāk rakstīts, biju uzrakstījusi jau maija beigās pēc Eiropas čempionāta, taču nesaņēmos publicēt. Turpinājumā sekos atsevišķi raksti par šī gada Eiropas un Pasaules čempionātos piedzīvoto un pārdzīvoto. Un tad... nu cerams, ka nepaies atkal seši gadi, līdz saņemšos kaut ko pastāstīt.