Slīdot

Latvijas čempionāts bija atskaites punkts šai ziemai, savādāk man būtu slikta sajūta, jo orientēšanās plaukts būtu palicis neskarts. Savas slēpošanas neprasmes rādīju tikai garajā distancē, bet sprints izskatījās daudz aizraujošāks un garajā distancē bija pārāk daudz jādomā, kas manī izraisīja negācijas pret apkārtējiem. Bet pats galvenais, manuprāt, bija šļūciens uz sejas!

No latvietēm manas slēpes slīdēja visātrāk, bet kopumā... Slēpošana just ain`t for me!

Kā es pavadīju janvāra beigas? Tā, kā to nebiju darījusi ne reizi pēdējo trīs gadu laikā - ar temperatūru 39,1, upeņu dzērienu un pēc tam sāpošām, paracetamolu pārstrādājošām aknām. Tas notika 26. janvārī, kad aizbraucu apciemot Priekuļus, bet Priekuļi negribēja mani redzēt savā trasē, tāpēc uzsūtīja pār mani gripas lāstu. Nekas, es vēl atriebšos, bet tagad atkal jādodas motivācijas meklējumos, žēl.