2015. gada 4. septembris

Īsumā

Īsti nezinu, kā un vai vajag uzrakstīt to, kas sakrājies, bet man vienkārši gribas pastāstīt, kā jūtos. Pa nopietno, bez Pauliņa jokiem... Pagaidām izskatās, ka man ir atlicis vēl viens starts juniores statusā, bet nu jā, tas tā kā kopumā būtu garām. 10 gadi pagājuši, tāds nieks pret to, cik daudz vēl priekšā. Jā, es esmu uz palikšanu, bet nu to atkarības sajūtu mūsu sportā jau man laikam nav nevienam jāskaidro. Mana traumu vēsture gan tam par labu nerunā un zinu, daudzi domā, ka drīz beigšu skriet. Es gan varu pavisam droši teikt, ka tas nenotiks. Man nav paveicies ar veselību, kas mūžīgi ir metusi atpakaļ, bet šķiet, ka tā ceļa grūtākā daļa jau ir noieta. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad kopš 2010. gada janvāra kopā esmu pavadījusi 19 mēnešus atkopjoties no traumām. 19 mēnešus!!! Atzīšos, ka nevienam neredzot esmu ļoti daudz raudājusi. Nometnēs, sacensībās, treniņos. Man vienmēr licies, ka tas nav godīgi. Bet saka jau, ka "mums uzliek tikai tik daudz, cik varam panest"... Un nekur citur vēl neesmu likusies. Mūždien esmu teikusi, ka talants neko nenozīmē, bet laikam vairs nevaru tam piekrist. Vismaz ne runājot par sevi. Protams, arī ar visiem 19 mēnēšiem aiz tā stāv tūkstošiem kilometru un stundu treniņos, bet es neticu, ka tikai ar smagu darbu var kaut ko sasniegt.
Atskatoties uz šī gada JWOC rezultātiem, jāsaka, ka tie ļoti lielā mērā saistīti ar pārmaiņām manā dzīvē pedējā gada laikā. Pārvākšanās uz Rīgu un studiju sākšana arī ir vienas no tām, bet trenera maiņa bija pirmais gudrais solis pēc ļoti ilga laika. Man beidzot ir cilvēks, kam es pilnībā uzticos, kurš ir mans draugs, ar ko es varu kopā gan uzskriet treniņus, gan arī atpūsties... Un man ir treniņplāns, kuram ir rezultāti. Gada sākumā manu ģimeni piemeklēja nelaime, kas ironiskā kārtā ir atnesusi mieru, kāda man attiecībās ar vecākiem nekad iepriekš nav bijis. Jā, atlikt svarīgas lietas uz vēlāku laiku ir muļķīgi. Nākamnedēļ sākšu vēlreiz studēt 1. kursā, šoreiz beidzot pareizajā vietā. Kāds tam visam sakars ar JWOC? Man ir sajūta, ka šobrīd dzīvē viss ir nostājies savās vietās. Es esmu tieši tur, kur man jābūt, bez stresa. Diemžēl visu čempionāta nedēļu biju slima un rezultātus, kādus gaidīju no sevis, nesasniedzu, bet tas miers un nosvērtība, kas manī bija, ļāva būt tikai drusku aiz. Negribu gan sev melot un teikt, ka ar to pietika, vilšanās sajūta joprojām nepamet. Laikam jāsaka paldies, ka mani tomēr nepaņēma uz Skotiju... Pēc čempionāta turpināju trenēties, bet pirms divām nedēļām izmežģītā potīte laikam ir zīme, ka vajag drusku atpūsties. Rudens no pressure. Protams, es īpaši gaidu svētdienas Latvijas čempionātu stafetē. Cerams, ka šogad bombīšu labākā nozīmē...
Par nākotni? Kā jau teicu, esmu uz palikšanu un domāju, ka viss labākais un arī grūtākais man vēl ir tikai priekšā.


















2013. gada 22. oktobris

JWOC, O-Ringen, BJC un pārējie


Es laikam esmu parādā atskaiti par sezonas galvenajiem startiem un to, kāpēc, manuprāt, esmu pēdējo divu gadu sliktākajā fiziskajā formā, lai gan manas svarīgākās šī gada sacensības - Eiropas Jauniešu čempionāts - sākas jau pēc 2 dienām. Bet par visu pēc kārtas.
Pēc jūnija sākumā aizvadītās treniņnometnes Čehijā biju izlēmusi, ka JWOC vidējā distancē nestartēšu. Tāda doma man bija jau iepriekš, un pēc dažiem neveiksmīgiem treniņiem sacensību apvidos izlēmu, ka šajā gadījumā būs labāk sevi nemocīt ar 4 (fināla gadījumā 5) nozīmīgiem startiem 6 dienās. Nav arī noslēpums, ka veselība reizēm mēdz veikt noslēdzošās izmaiņas plānā, taču šoreiz jo tuvāk nāca čempionāts, jo labāk es jutos. Mazāk kā nedēļu pirms garās distances starta drošības pēc aizbraucu pie Velgas, un tā bija pirmā reize pēdējo 4 gadu laikā, kad manas iekšas (jā, iekšas) bija lieliskā kārtībā. Biju diezgan pārliecināta par sevi un garās distances 7,1 km ar 470m kāpumu mani vairs nebiedēja. Diemžēl tā vienkārši nebija mana diena. Viss sākās ar 3 minūšu kļūdu uz 1KP, pēc kuras diezgan agresīvi tiku līdz nākamajam punktam, taču tad garajā etapā sāku skriet par 90 grādiem nepareizā virzienā (beigās tas izrādījās pat variants, kas bija labāks par to, kuru izskrēju). Es pilnībā apstājos, dziļi ieelpoju un turpināju distanci, taču mani spēki bija beigušies jau pēc pirmā kilometra. Vēlāk distancē apzināti pieļāvu vairākas variantu kļūdas, kuras pasaules čempionātā nozīmē daudz vairāk, kā tajā mirklī spēju iedomāties, bet, tā kā es lielāko distances daļu nogāju, man jau bija pietiekami daudz laika samierināties ar 68. vietu. Tikai dažas stundas pēc finiša sapratu, ka man ir temperatūra, jo vakariņas palika neapēstas. Tajā vakarā manam ķermenim nācās sagremot visas līdzi paņemtās tabletes, jo vidējā distance vairs nebija apspriežama, sliktāk noskriet (noiet) es tāpat vairs nevarētu.
Pirms kvalifikācijas starta biju ļoti mierīga, es pat teiktu pārāk, jo tā īsti nemaz neiesildījos. Lai gan distancē kopā atstāju ap minūti kļūdās, finišā es garās distances pasaules čempionei zaudēju tikai šo minūti un ar 3. vietu kvalifikācijā, pēc diezgan neticami labi veiktas distances, savu čempionāta mērķi jau būtībā biju izpildījusi, bet uztraukums pirms fināla mani tomēr atrada. Šoreiz gan necentos skriet ātrāk par galvu, jo fināls nāca ar nedaudz augstāku sarežģītības pakāpi, taču kļūdās tāpat atstāju apmēram 4,5 minūtes, kas lielā mērā bija dēļ manas pirmās satikšanās ar čehu televīzijas filmētājiem - nebija vēl nācies maldīties uz punktu ar kameru sejā. Pirms 12KP biju tuvu asarām, jo izrādījos pārāk īsa, lai tiktu pāri akmeņiem (pēc kāda piektā mēģinājuma tomēr tiku pāri ar vairāk kā vienu zilumu un nolauztu nagu). Lai gan 29. vieta Latvijas meitenēm vidējās distances finālā sen nebija padevusies, es tomēr biju ļoti vīlusies. Laikam jāpiebilst, ka arī Līga šīs dienas nejutās īsti labi, visticamāk mūsu istabiņā bija noplosījies mini vīruss.
Sprintā (nevarēju visu distanci dabūt iekšā, bet tas laikam labi, jo uz 16KP arī ir kļūda) mani turpināja vajāt pieredzes trūkums, uztraukums, daudzie cilvēki apkārt, Pēra balss mikrofonā. Parka daļu veicu ātri un precīzi un 1. radio punktā atzīmējos ar 4. laiku, bet pilsētā nolūzu un gandrīz visus punktus noraku. Kronis visam noteikti bija mans goda aplis (apļi) skatītājpunktā, kad Pērs pa mikrofonu sāka bļaut manu vārdu un kaut ko stāstīt, kā rezultātā es apmēram 40 sekundes skraidīju starp 12 un 13KP, un pat paspēju atzīmēties liekā punktā starp tiem. Visu vēl "interesantāku" padarīja lietus un slapjais bruģis distances beigu daļā. Es ar pēdējiem spēkiem noturēju līdzsvaru, taču aiz sevis dzirdēju izskanam ne tos pieklājīgākos vārdus angļu un krievu valodās. Finišēju 60. vietā, ne tuvu gaidītajam.
Izvēloties stafetes etapus, atcerējāmies iepriekšējo gadu pieredzi lielās stafetēs un bijām diezgan pārliecinātas, ka par TOP6 cīnīties ir nereāli, tāpēc izlēmām iziet uz veiksmi, un tā es sev dabūju kāroto 1. etapu, kur es atkal pārvērtēju savus spēkus un nespēju līdz galam saņemties (šoreiz gan kameras mežā jau vairs īsti netraucēja), un nu vispār man jau apnika rakstīt, cik slikti kopumā priekš manis tas viss izvērtās. Pieredze, protams, ir nenovērtējama un tikai pēc čempionāta nācās saprast, ka meiteņu nesūtīšana uz pagājušā gada JWOC bija milzīga kļūda sistēmā.
Pēc būtības jūlijam vajadzēja būt atpūtas mēnesim, taču biju izlēmusi šogad to mainīt un tā īsti nepauzēt līdz pat EYOC, tāpēc tikai divas dienas pēc atgriešanās no Čehijas stūrēju Zviedrijas virzienā, kur pavadīju veselu mēnesi. Plāns bija daudz skriet mežā un akmeņos, uzlabot pagājušā gada 60. vietu O-Ringenā, nepārēsties visu laiku, jauniešu 10Milā vienkārši noskriet ļoti labi, nepārtrenēties un netraumēties (laikam nav grūti uzminēt, kas no šī visa nepiepildījās). Sākumā aizvadīju daudz bāzes treniņu un biju diezgan atpūtusies priekš O-Ringen nedēļas, kas šogad bija smaga un pārsvarā piedāvāja ļoti daudz akmeņus un palielus kalnus. Visas dienas, izņemot pēdējo, mežā atstāju sākot no 5 un uz augšu liekām minūtēm, un tomēr iedzīšanā startēju no 18. vietas, kuru ar 7. vietu pēdējā dienā pārvērtu par 15. kopvērtējumā. Jāatzīstas gan, ka mērķis bija top10, kas beigās pat izrādījās sasniedzams. Pēc 5 O-Ringen distancēm (no kurām 4 bija garās), negulētas pēdējās nakts un 1000km mājupceļa no gandrīz polārā loka es knapi vilku dzīvību un normālos apstākļos būtu uz kādu nedēļu beigusi kustēties, taču laiks Zviedrijā man šķita pārāk dārgs, tāpēc turpināju trenēties uz ļoti liela noguruma fona. Augusts iesākās ar manu pirmo un pēdējo jauniešu 10Milu ar startu 5:30 no rīta. Tā arī bija pirmā reize, kad sāku just sāpes kreisajā kājā, bet tad tam īpaši lielu uzmanību neveltīju, jo ātri skrienot netraucēja. Turpināju trenēties, jo sāpēja tikai nedaudz un reizēm, un Latvijā atgriezos tieši uz Siguldas kausu, kad fiziski jau biju atpakaļ zirgā un plānoju tur arī noturēties līdz pat šai baltai dienai. Diemžēl ar to arī viss beidzās, jo paliku Siguldas gravā raudādama, ar sāpošu kāju, un līdz pat septembra sākumam tā īsti nezināju, kas ir par vainu. Visu atlikušo augustu un septembri manas darbības pārsvarā sastāvēja no riepas audzēšanas, riteņbraukšanas, ārstu apmeklēšanas, pretsāpju zālēm un ultraskaņas procedūrām. Tagad jau esmu kaut cik izkūņojusies, bet pirms Baltijas Junioru kausa es jutos kā bāžama vienā maisā ar bruņurupučiem un visam pa virsu vēl noķēru tādu nelielu rudens šņurkstienu ar kādu pusgrādu pa virsu ierastajiem 36,6. Paskriet es nevarēju vispār, taču vismaz garajā distancē (arī šeit tieši kļūdiņu neizdevās ieskenēt...) varēju savākties un veikt to gandrīz tīri, kas arī loģiski rezultējās 3. vietā. Pēdējās divas nedēļas esmu atgriezusies gandrīz ierastajā ritmā, taču zinu, ka iespēja beigt šo sezonu, kā biju gribējusi, ir ļoti maza, un vienīgā, kas šoreiz varēs palīdzēt, ir mana milzīgā stūrgalvība. Par viņu tad arī turiet īkšķus!

2013. gada 4. jūnijs

Pirmais cēliens

Ne viss pēdējo divu mēnešu laikā ir noticis kā gribējās, bet mani rezultāti runā paši par sevi un pārsvarā ir bijuši atbilstoši apstākļiem. Lieldienu balvas sprints, Rīgas kausu 2. diena, Baltijas čempionāta stafete un Latvijas čempionāta garā distance ir pavasara vienīgie starti, kad orientēšanās tehnikas un fizisko spēju simbioze mani nav pievīlusi. Ziemeļu divdienas, Rīgas čempionāts un Mazā balva manā plānā bija treniņsacensības, bet visi pārējie starti manam pedantiskajam raksturam liekas neizdevušies t. i. simbioze nenostrādāja. Tajā pašā laikā arī šķiet, ka tomēr viss ir ļoti labi, jo esmu kļuvusi stabilāka. Ja vēl pagājušajā gadā nereti mēdzu taisīt 10+ minūšu kļūdas, tad šogad mani griesti vienam punktam ir bijušas 4 minūtes, kas arī ir gadījies tikai divreiz. Svarīgākais starts pavasarī, protams, bija Baltijas čempionāts. Stafetes bronza šķiet vērtīgāka par garās distances zeltu, kur īpaši spožs sniegums mežā neizdevās. Iznāca vairāk savu spēju pārbaude kā sacenšanās. Visgaidītākais un vissliktākais starts šajā pavasarī laikam būs pagājušās sestdienas sprints Alūksnē. Tās bija šausmas no distances pirmajiem metriem, kad domāju, ka esmu diskvalificēta, un beigās kļūdījos kopā uz gandrīz 2 minūtēm. Es vienkārši nevarēju tikt ar sevi galā. Svarīgs notikums noteikti ir bijis junioru meiteņu krosa normatīva iznīcināšana. Neizdevās īsti laba taktikas realizācija un bija iespējams finišēt zem 17 minūšu robežas, taču 17:11 arī skaitās. Par to biju un joprojām esmu ne tik daudz priecīga, kā atvieglota, jo beidzot izcīnīju savu vietu zem saules, un vismaz no manis var atšūties.
 Īsāk sakot - man iet labi.


Rīt izbraucu uz treniņnometni Čehijā, kas pagaidām solās būt slapja. Šobrīd esmu pārliecināta tikai par 2 startiem JWOC, varbūt tuvāko dienu laikā tas mainīsies. Nometnes dēļ pieņēmu lēmumu nestartēt Venlā, lai neriskētu ar saslimšanu un traumām. 
Vakar noslēdzu savu pirmo līgumu un ieguvu lietošanā Suunto Ambit2 S. Izskatās un darbojas lieliski!