Mežiniece stadionā, vai atpakaļ mežā?

Līdzīgi kā ar iepriekšējo rakstu, šo visu biju sadzejojusi jau pirms vairākiem mēnešiem, un nu beidzot esmu saņēmusies arī publicēt. 

Ir sākusies jauna sezona un kurš tad vairs grib domāt par aizgājušo, bet man tā būs atmiņā paliekoša ne tajā labākajā veidā, un ir vērtīgi vēlreiz pašai sev atgādināt, ka no kļūdām ir vismaz jāmēģina mācīties. 

Man likās, ka es beidzot biju gatava viencipara skaitļiem īsto rezultātu tabulās. Ka es sevi pazīstu tik labi, ka nekas mani vairs nepārsteigs. Es kļūdījos, bet nu jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ka pie visiem pārējiem apstākļiem biju varbūt arī pārāk daudz sacerējusies. Ja tā labi padomā, tad viss bija diezgan likumsakarīgi. Ir svarīgi saprast, galvenokārt jau pašai priekš sevis, ka vilšanās vienkārši ir daļa no sporta. Gribētos, lai viss vienmēr iet tikai uz augšu rezultātu tabulās, bet tā gandrīz nekad nenotiek. 

Ja sver pret to, kāds sagatavošanās posms tika aizvadīts iepriekšējā ziemā (2021/2022) un kādā fiziskajā formā biju pavasarī, tad 2022. gada sezona un mani rezultāti sezonas svarīgākajos un atbildīgākajos startos ir sliktākie, kādi bijuši. 

Iepriekšējā ziema bija tiešām laba, bez traumām, bez veselības problēmām. Pagājušā gada februārī pēc gandrīz divu gadu pārtraukuma atsāku strādāt un šobrīd strādāju pilnas slodzes darbu, taču tas ir attālināts un ļauj man pašai plānot savu laiku. Varu teikt, ka šobrīd strādāju savu sapņu darbu, jo pirms pāris gadiem sapņoju par darbu, kuru varētu darīt no jebkuras valsts, nometnes vai čempionāta. Likās, ka viss ir tā kā tam jābūt, taču jāatzīst, ka pēc pārmaiņām privātajā dzīvē ilgi nespēju emocionāli būt uz pareizā viļņa nedz sportā, nedz arī citās lietās. Es neatceros, ka kaut reizi iepriekš būtu finišējusi ar MP, atzīmējoties nepareizā punktā, bet pagājušajā sezonā man tas izdevās veselas divas reizes. Viena no tām - Pasaules čempionāta sprinta kvalifikācijā Dānijā. Nevaru ciest, ka sportistes pēc finiša raud par tādām neveiksmēm, taču toreiz arī es biju starp viņām. Un tomēr tā diena bija vienkārši kulminācija tam, kas bija krājies jau pāris mēnešus. 

Sezonu atklāju aprīlī ASOM sprinta sacensībās Beļģijā, kur startēja liela daļa top sportistu. Tā bija iespēja paskatīties, cik tuvu vai tālu no vēlamā esmu. Bija jūtams, ka ziemas treniņi ir devuši izaugsmi pareizajā virzienā, fiziski biju ļoti spēcīga un tas man deva pārliecības devu domājot par ambiciozajiem mērķiem, ko pagājušajā sezonā biju izvirzījusi. Un tomēr tur notika arī sezonas pirmais MP individuālajā sprintā, kur atzīmējos vīriešu punktā pēc izskriešanas cauri arēnai. Šo kļūdu pieļāva daudzas, taču tas nebija baigais mierinājums. Būtu finišējusi 4. vietā, tikai 20 sekundes aiz jaunās pasaules čempiones Meganas. Nu neko, pieņēmu kā ir, gadās visādi… 

Nedēļu vēlāk Lieldienu balvā skrienot lejā no kalna izslēgšanas sprinta (KO) finālā satraumēju muskuli, kas iespējams jau signalizēta par zināmu pārpūli ne tikai galvā, bet arī ķermenī. Mazliet atpūtināju organismu un maija sākumā jau atkal skrēju kā ierasts tieši laikā pirms PČ nometnes Dānijā. Nometne bija ļoti intensīva ar vairākām KO dienām, masu startiem un noslēgumā arī PČ atlases sacensībām WRE. Atgriežoties no Dānijas jau pēc 36h atrados Jukolas nometnē Somijā, pēc kuras līdz PK Zviedrijā bija atlikušas tikai 3 dienas. Tam visam pa vidu, un arī Dānijas nometnes laikā, skrēju ļoti jaudīgus treniņus stadionā, nesabalansējot treniņplānu ar reālo nogurumu un sajūtām. Es zināju, ka dzenu sevi bedrē, bet domāju, ka organisms to izturēs, jo jutos stipra. Es vienkārši liku sev virsū vēl, un vēl, un vēl… PK laikā sapratu, ka kaut kas nav labi. Es nespēju koncentrēties un pieņemt loģiskus lēmumus, kājas klausīja tikai pāris pirmās minūtes distancē, es gulēju diendusas (ko spēju darīt ļoti reti), atlūstot neērtā krēslā. Atgriežoties no Zviedrijas veicu asins analīzes un mans sporta ārsts apstiprināja, ka esmu uz pārtrenēšanās robežas. Pareizais termins angliski būtu overreaching. Ārstēšana – trīs līdz četras nedēļas max 40min viegla aeroba slodze. Pulss bija kosmisks, skriet pulsā 135 (mans max ir pāri 190) pat 20min likās nogurdinoši. Līdz PČ bija atlikušas trīs nedēļas, līdz Jukolai divas… Pāris dienas pirms Jukolas likās, ka jūtos krietni labāk un piekritu skriet pēdējo etapu sava kluba IGTISA komandā. Tā iespējams bija vislielākā pagājušās sezonas kļūda. Līdz finišam tiku, taču ar sliktu rezultātu, pilnībā izsmelta, un skrienot uz nākamo divu mēnešu rēķina. Lidmašīnā uz Pasaules čempionātu sēdos pārgurusi, sāpošām kājām, slikti gulējusi no fiziskās pārpules. 31. vieta KO sprintā bija mans absolūtais maksimums. Pat bez MP sprinta kvalifikācijā es būtu tālu no tā, kur vēlējos būt. Ne tikai fiziski, bet arī tehniski. PČ Dānijā šokēja ar distanču sarežģītību pat pēc tam, kad biju aizvadījusi tur nometni un it kā jutos gatava. 

Līdz Pasaules spēlēm ASV bija atlikušas divas nedēļas un likās, ka organisms ir lēnām atkopies. Pāris dienas pirms izlidošanas noskrēju intervālus stadionā un jutos daudz labāk kā pirms PČ. Protams, tobrīd es vēl nezināju, ka ar to būs stipri par maz, lai tiktu galā ar laika zonu maiņu un lielo gaisa mitrumu un karstumu, kas sagaidīja ASV dienvidu štata Alabamas lielākajā pilsētā Birmingemā. Jutos OK vēl pirmās divas dienas pēc atbraukšanas, taču starti bija ceturtajā un piektajā dienā, kad jau biju game over. Spēju gulēt tikai ar miega zālēm, un arī tad labi ja 3-5 stundas naktī, bet pa dienu centos sevi lauzt un negulēt. Sprintā spēju saglabāt asumu tikai līdz distances vidum, bet vidējā distancē pieļāvu kļūdu, kas maksāja vietu sešiniekā. Mans mērķis – medaļa – nebija īsti reāls. 

Atgriešanās no ASV bija murgs. Aptuveni nedēļu turpinājās problēmas ar gulēšanu, gulēt gribējās vienos dienā, bet vakarā vairs nē. Uz starta LČ garajā distancē jūlija beigās stāvēju kā tāds spoks. Man nebija spēka skriet ar jaudu, vai brīžiem pat vispār skriet un kustēties uz priekšu. Es jutos kā ēna cilvēkam, kas biju pavasarī, jo, lai gan pašai tobrīd tā nelikās, mans organisms joprojām nebija arī atjēdzies pēc pārtrenēšanās. To es sapratu tikai septembrī, kad noskriet stundu garu treniņu vairs nebija mokoši. 

EČ Igaunijā nebija paredzēts kā mans sezonas highlight, jo mežam biju gatavojusies ļoti maz, taču mērķi tāpat bija cīnīties par TOP10. Lai gan īsi pirms čempionāta gulēšanas ritms šķita atjaunojies, pašā čempionātā, kas ilga septiņas dienas, es nevienu nakti nenogulēju vairāk par 3-4 stundām, un arī tad tikai ar miega zālēm. Naktī pirms garās distances, kas bija mans galvenais čempionāta starts, biju nolēmusi miega zāles nedzert. Cerēju, ka izdosies nogulēt kaut nedaudz īsto miegu, jo man ir bijusi slikta pieredze ar miega zālēm pirms tik svarīgiem startiem un negribēju riskēt. Protams, ka vajadzēja riskēt, jo tonakt nogulēju tikai vienu stundu. No rīta izkāpu no gultas un zināju, ka garajai distancei es neesmu gatava. Sakravāju somu un sarunāju ar sevi, ka aizbraukšu uz karantīnu (kur man līdz startam bija jāgaida aptuveni 3-4 stundas) un uzreiz likšos gulēt. Ja izdosies aizmigt, es startēšu. Ja neizdosies, nestartēšu. Kaut kur tā pa vidam, bet miegā ieslīgu. Pusotra stunda miega uz paklāijņa ārā zālē likās manu bateriju nedaudz uzlādējusi. Tiku līdz startam, uzraku pirmo punktu, labi paņēmu otro, bet tur arī baterija bija tukša. Ceļā uz trešo punktu es izlēmu izstāties un brīdi pagāju, bet tad padomāju, ka vēl viena iespēja startēt EČ “savā” apvidū manas karjeras laikā varētu vairs nebūt un ka mans rezultāts arī šādā dienā tāpat varētu nebūt slikts. Vienkārši piespiedu savas kājas kustēties tālāk. Pēc garā etapa uz 5. punktu otrā kartes galā atpakaļceļa jau vairs nebija, bija jāfinišē. 15. vietu tādā dienā garajā distancē, pietam garākajā, kādu esmu skrējusi, es uzskatu par lielisku rezultātu. Es spēju saņemties un no sevis paņemt maksimumu visos brīžos tajā dienā (un to bija daudz), kad man gribējās padoties. 

Augusta otrajā pusē, pēc gandrīz trīs mēnešu pārtraukuma, atsāku trenēties normālā ritmā ar intervāliem un garākiem skrējieniem. Septembra sākumā beidzot jutos ļoti labi un fiziski biju labā formā, taču orientēšanos gribējās vienkārši nolikt mazliet malā, kā arī veltīt laiku citām lietām, tāpēc sezonas noslēgumā nedevos uz PK Šveicē. Noskrēju pāris startus šosejā un militāro PČ krosā, un biju priecīga, ka sezona ir galā. 

 

--- 

Esmu aizvadījusi jaudīgu ziemu kopā ar IGTISA dāmām. Poļu treneris Dawid Stefanski (kurš šobrīd ir arī Latvijas izlases treneris), jaunais komandas sastāvs un pārējo meiteņu kopējās, kā arī individuālās ambīcijas mani ir motivējušas atgriezties mežā. Bija diezgan ilgs laiks, kad man mežā skriet negribējās un nepatika, kas sākās 2020. gada vasarā, bet šobrīd es noteikti to atkal izbaudu. Es gan tāpat joprojām palikšu uzticīga savām ambīcijām sprintā, taču līdz vasaras vidum galvenā uzmanība būs veltīta mežam. Jau kopš rudens esmu pārvākusies atpakaļ uz Cēsu pusi, kas diskusiju (pašai ar sevi) par atgriešanos mežā principā izslēdza vēl pirms tā bija sākusies. 

--- 

Jā, es sākot ar šo sezonu pārstāvu orientēšanās klubu "Azimuts", taču šī it nemaz nav tik šokējoša ziņa, kā daudziem ir šķitis, jo jau visu pagājušo sezonu nestartēju zem "Meridiāna". Pārmaiņas personīgajā dzīvē ir novedušas arī pie dāžādām pārmaiņām sportā. Kā jau bieži gadās ar tādām lielām pārmaiņām, sākumā tās ir grūti pieņemt, taču pēc kāda laika saproti, ka viss ir tieši tā, kā tam ir jābūt. Paldies visiem meridiāniešiem, kas ir palīdzējuši un joprojām palīdz manā sportiskajā karjerā, un ne tikai, un paldies maniem jaunajiem kluba biedriem par tik siltu uzņemšanu. Moving on.

Foto: Mareks Gaļinovskis

P.S. Es mēģināšu rakstīt biežāk.