2015. gada 4. septembris

Īsumā

Īsti nezinu, kā un vai vajag uzrakstīt to, kas sakrājies, bet man vienkārši gribas pastāstīt, kā jūtos. Pa nopietno, bez Pauliņa jokiem... Pagaidām izskatās, ka man ir atlicis vēl viens starts juniores statusā, bet nu jā, tas tā kā kopumā būtu garām. 10 gadi pagājuši, tāds nieks pret to, cik daudz vēl priekšā. Jā, es esmu uz palikšanu, bet nu to atkarības sajūtu mūsu sportā jau man laikam nav nevienam jāskaidro. Mana traumu vēsture gan tam par labu nerunā un zinu, daudzi domā, ka drīz beigšu skriet. Es gan varu pavisam droši teikt, ka tas nenotiks. Man nav paveicies ar veselību, kas mūžīgi ir metusi atpakaļ, bet šķiet, ka tā ceļa grūtākā daļa jau ir noieta. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad kopš 2010. gada janvāra kopā esmu pavadījusi 19 mēnešus atkopjoties no traumām. 19 mēnešus!!! Atzīšos, ka nevienam neredzot esmu ļoti daudz raudājusi. Nometnēs, sacensībās, treniņos. Man vienmēr licies, ka tas nav godīgi. Bet saka jau, ka "mums uzliek tikai tik daudz, cik varam panest"... Un nekur citur vēl neesmu likusies. Mūždien esmu teikusi, ka talants neko nenozīmē, bet laikam vairs nevaru tam piekrist. Vismaz ne runājot par sevi. Protams, arī ar visiem 19 mēnēšiem aiz tā stāv tūkstošiem kilometru un stundu treniņos, bet es neticu, ka tikai ar smagu darbu var kaut ko sasniegt.
Atskatoties uz šī gada JWOC rezultātiem, jāsaka, ka tie ļoti lielā mērā saistīti ar pārmaiņām manā dzīvē pedējā gada laikā. Pārvākšanās uz Rīgu un studiju sākšana arī ir vienas no tām, bet trenera maiņa bija pirmais gudrais solis pēc ļoti ilga laika. Man beidzot ir cilvēks, kam es pilnībā uzticos, kurš ir mans draugs, ar ko es varu kopā gan uzskriet treniņus, gan arī atpūsties... Un man ir treniņplāns, kuram ir rezultāti. Gada sākumā manu ģimeni piemeklēja nelaime, kas ironiskā kārtā ir atnesusi mieru, kāda man attiecībās ar vecākiem nekad iepriekš nav bijis. Jā, atlikt svarīgas lietas uz vēlāku laiku ir muļķīgi. Nākamnedēļ sākšu vēlreiz studēt 1. kursā, šoreiz beidzot pareizajā vietā. Kāds tam visam sakars ar JWOC? Man ir sajūta, ka šobrīd dzīvē viss ir nostājies savās vietās. Es esmu tieši tur, kur man jābūt, bez stresa. Diemžēl visu čempionāta nedēļu biju slima un rezultātus, kādus gaidīju no sevis, nesasniedzu, bet tas miers un nosvērtība, kas manī bija, ļāva būt tikai drusku aiz. Negribu gan sev melot un teikt, ka ar to pietika, vilšanās sajūta joprojām nepamet. Laikam jāsaka paldies, ka mani tomēr nepaņēma uz Skotiju... Pēc čempionāta turpināju trenēties, bet pirms divām nedēļām izmežģītā potīte laikam ir zīme, ka vajag drusku atpūsties. Rudens no pressure. Protams, es īpaši gaidu svētdienas Latvijas čempionātu stafetē. Cerams, ka šogad bombīšu labākā nozīmē...
Par nākotni? Kā jau teicu, esmu uz palikšanu un domāju, ka viss labākais un arī grūtākais man vēl ir tikai priekšā.


















1 komentārs:

  1. Smags darbs allaž atmaksājas. Sakodiens un raksturs ir pārāki pār talantu.

    AtbildētDzēst