Godīgi - mana 21. vieta garajā distancē ir tik totāli s*dīga, ka pat Kāpas pirmās dienas zaudējumu varētu saukt par easy game. Vispirms jau jāsāk ar manu izbraukšanu uz Zviedriju ar tik iespaidīgi sakačātu labās kājas apakšstilba muskuli, ka tas spieda nost kaulu un iešana vēl nedēļas pirmajās dienas bija apgrūtinoša, bet tas ir laimīgi beidzies un aizmirsts. Tam sekoja uz kuģa saķertās kakla sāpes un iesnas, kas drīzāk līdzinājās tiem plūdiem, kuri Saldū plosījās kādu laiku atpakaļ. Bet ir vēlviena lieta, par kuru pirms brauciena neiepīkstējos - sāp arī labais cirksnis. It kā nelikās nekas tāds ievērības cienīgs, līdz garajai distancei, kuras beigas vairs nebija manā pārziņā, sāpes ņēma virsroku. Vēlākā konsultācija ar treneriem liek domāt, ka tā nav nekāda ierastā kaite, būs jādodas pie augstākiem spēkiem. Vairāk par distanci man komentāru nav, tas bija fail no jebkura viedokļa. Bet lai arī kā tur būtu... stafetē diezgan nekaunīgi ielauzos Latvijas pirmajā komandā, kur Rūdis man startu otrajā etapā nodeva kā otrajai, bet mēs ar Emīlu tīri izcēlām pirmo vietu. Beigās, kad jau bijām gandrīz pārliecināti par medaļām, lietuvietis ar izdauzītu seju mūs visus nolīdzināja līdz ar zemi. Protams, tik laimīgi šis stāsts nebeidzas. Ceļā uz otro punktu iekritu bedrē, kas sākumā likās nekas, bet kā atklājās apmēram 12 stundas pēc distances - kreisā potīte tomēr ir uzpampusi un tā nu es tagad piekliboju - ar abām kājām.
Nopietnie treniņi ir beigušies līdz laikam, kad man vajadzētu būt veselai, un tam vajadzētu notikt līdz novembra vidum. Dižo Talsu Pauguraini, diemžēl, jāizlaiž... Bet manas pēdējās sacensības S16 grupā - maratonu - to gan vajadzētu godam izvilkt, man patīk rakt Īvandē.
Tā es ieguvu iesnas (laikam arī jāpiemin milzīgs papīra rullis, kuru pievācu no kādas tualetes...).
Ikgadējās vakara izklaides...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru