Tā kā kopš pagājušās svētdienas gandrīz visu savu iedzīvi esmu pārvākusi uz Cēsīm un laika datoram un blogam nav (ar Ilzi skatāmies filmas un lakojam nagus), tad šovakar, esot Straupē, varu beidzot jums izkratīt sirdi.
Latvijas čempionāts vidējā distancē bija mans sliktākais šīs sezonas starts Latvijā S16 grupā - sudrabs. Tika izlemts, ka šis fakts ieiet vēsturē (iegravēts gan nekur netiks), un es nevarētu arī teikt, ka nostartēju slikti, bet patiesībā jau pie visa ir vainīgs mazais Alvis ar savu finiša atzīmēšanās nesaprašanu un manis pārvilināšanu savā pusē un likšanu atzīmēties finišā otro reizi... (zaudēju zeltam 4 sekundes). Secinājums - pie visa ir vainīgs tikai un vienīgi Alvis, ar mani tur nekāda sakara. Pirms stafetes starta biju kārtīgi nostresojusies, jo savu leģendāro trešo etapu sāku piektajā vietā, 10 minūtes atpaliekot no pirmās un 4 minūtes no trešās. Tā arī sākās mans šīs sezonas ātrākais skrējiens pa mežu - gandrīz 4km 23 minūtēs. Līdz bronzai vajadzēja noskriet pa 21 minūti, bet to jau es zināju un izdomāju, ka bronza nepārāk labi izskatīsies medaļu traukā...
Latvijas čempionāts vidējā distancē bija mans sliktākais šīs sezonas starts Latvijā S16 grupā - sudrabs. Tika izlemts, ka šis fakts ieiet vēsturē (iegravēts gan nekur netiks), un es nevarētu arī teikt, ka nostartēju slikti, bet patiesībā jau pie visa ir vainīgs mazais Alvis ar savu finiša atzīmēšanās nesaprašanu un manis pārvilināšanu savā pusē un likšanu atzīmēties finišā otro reizi... (zaudēju zeltam 4 sekundes). Secinājums - pie visa ir vainīgs tikai un vienīgi Alvis, ar mani tur nekāda sakara. Pirms stafetes starta biju kārtīgi nostresojusies, jo savu leģendāro trešo etapu sāku piektajā vietā, 10 minūtes atpaliekot no pirmās un 4 minūtes no trešās. Tā arī sākās mans šīs sezonas ātrākais skrējiens pa mežu - gandrīz 4km 23 minūtēs. Līdz bronzai vajadzēja noskriet pa 21 minūti, bet to jau es zināju un izdomāju, ka bronza nepārāk labi izskatīsies medaļu traukā...
Ceļā uz zvaigžņu rezultātu stafetē.
Blondīnēm arī smags čempis - sudrabs.
Ārpus sacensībām norit spraigs gatavošanās process Zviedrijai, kas mani pašlaik ir izsūcis tikpat tukšu kā vakuumu... Meridiānā (SE grupā) treneris atļāvās mazliet atsvaidzināt zināšanas vizuālajā mākslā un mana distance izskatījās ļoti interesanti.
Valmieras čempionātā ļoti labi jutu vakuumu. Lai gan pēc iedzīšanas sev nodrošināju galvas lukturīti ar 18 minūšu pārsvaru, tomēr maksimāli koncentrēties distancēm nebija iespējams, daudz labprātāk būtu apgūlusies turpat meža vidū un gaidījusi, kad pienskābe pati aizies prom.
Nākamā nedēļa vēl ir miglā tīta, bet es jūtu, ka man beigas ir klāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru