Diezgan optimāli.
Visu ziemu pārsvarā aizrāvos ar spēka treniņiem un gariem skrējieniem, tāpēc rozīne iemetās jau pēc pirmajiem ātruma treniņiem, kas neļāva izšaut sprintā un tā īsti arī vairs līdz pat nometnes beigām. Pirmo treniņu aizvadījām 11. marta vakarā, vislabākās sajūtas bija otrdienas otrajā treniņā - pāru stafetē, kur laikam arī atstāju visu pulveri. Sprints Rožnavā trešdienas rītā jau atnāca ar mazliet sausiem muskuļiem un smadzenes arī darbam nepieslēdzās, sanāca baigi švaki, vēl joprojām pārdzīvoju. Vidējā distance vizuāli izskatījās visvienkāršākā, bet mēroga dēļ sanāca nepārāk veiksmīgi (visi pārējie treniņi bija 1:15000). Visasākie ērkšķi un precīzākā orientēšanās bija atrodami šajā apvidū , kur uzvarošie varianti bija skriet apkārt pa pļavām, savādāk nācās samierināties ar saplēstām drēbēm vai saplēstiem pašiem. Es un Līga sev nometni izcēlām piektdienas vakarā, kad skrējiens līdz nodegušajai pilij beidzās ar vilkšanos pāri dubļainiem un sūdainiem laukiem.
Rūdis, Dāvis un Kusa mūs visas nometnes garumā iepriecināja ar dažādiem mūzikas grāvējiem - Tranzīts, A-Eiropa, Dzintars Čīča... Nezinu, vai tā ir visā Slovākijā, bet mūsu galā čigānu bija vairāk kā saprašanas. Visi vienādi, netīrām rokām...
Visu sarēķinot, sanāk aizvadīti 11 treniņi + rīta rosmes + kāpiens piemājas 200m zemajā kalniņā = apmēram 90km. Esmu sausa, jūtos kā žāvēta plūme (bez kauliņa). Vēl arī diezgan iespaidīgi skaitļi ir zolē - 2600km + 40h = 311 zoles partijas (es, Valters un Kusa), kur mans beigu rezultāts ir +75. Pie 200. partijas bija -79, bet tad mēs sākām no jauna skaitīt...
Mūsu rezidence.
Vēl spēks kaulos ir, lai paspīdētu kamerai.
Kad 11 vakarā gribas ēst, tad jācep vecie makaroni un rīsi...
Skats no piemājas kalniņa.