arī man reizēm tā gadās

Vakardienas meridiāns Daibē bija vienkārši DRAUSMĪGI smieklīgs (:

Kā jau visā Latvijā, arī tur lija lietus un bija auksts, bet mežs man nelikās tik traks, sen nebiju tur skrējusi, bija interesanti.
Distances vidusdaļu pavadīju kopā ar Ievu ļoti principiālā cīņā. Satikāmies pie punkta, bet tālāk devāmies katra uz citu pusi, bet atkal pie punkta satikāmies. Tuvojoties beigām, neizturējām spriedzi un turpinājām skriet kopā. WRONG! Salaist tik mūs kopā!
Priekšpēdējais punkts kartē atradās samērā neizdevīgā vietā priekš manis, es jau pirms distances domāju, ka varētu pieļaut tādu kļūdu:

Man pēc 22KP bija jāvāc 24KP, un pirms distances es iedomājos, cik smieklīgi būtu, ja es sāktu meklēt 10KP, jo atrašanās vieta un novilktā līnija mani varētu pievilt. RIGHT! Tieši tādu kļūdu kopā ar ievu abas pieļāvām. Ieva, starpcitu, zināja, ka mums jāvāc 24KP, bet domāja ka es jau gudrāka, aha, visi normālie būtu skrējuši tur, kur rāda zilās bultiņas, bet NĒ, mēs bijām pārāk stulbas. Aptuveni 2min. stāvējām tajā sarkanajā punktā pirms purva un, kad es sapratu kas notiek, sāku tik skaļi smieties, ka meža zvēri droši vien nobijās.. Turpinājām ceļu uz haļavu, izgājām purvā, smējāmies un vienkārši LOL un pirms paša punkta vēlreiz norakām. Normāli šo etapu daži veica 6-7 minūtēs, mēs tikām galā pa 20min. !!!!

Mēs turpinājām smieties un mest ārā debīlus jokus, kā piemēram viena no sarunām:
Es: Euu, man vajag čurāt. (aiz smiekliem pa zemi vārtos)
Ieva: Man arī! (smejās)
Es: Euu, es laikam zinu kur mēs esam. (smejos)
Ieva: AAAAAizveries un ejam tālāk. (nesmejās)
Es: Ieva, pagaidi mani! Es zinu kur mēs esam!
Ieva: Tur uz priekšu jābūt ceļam, vai ne?
Es: Jā.. laikam. (abas vienkārši līkas)

Turpinam ceļu līdz punktam, satiekam Laini un norokam, vēl viena saruna:
Laine: Eu, kur ir tas 24KP?
Es: JĀ!
Ieva: Ko jā, viņa prasīja kur punkts? (visas līkas)
Es: Ā, nu nezinu, ejam meklēt.
Ieva: Es gribu pie mammas! (žēlojas)
Es: WOOOOHOOOOO REKUR PUNKTS un nesos cauri visiem kokiem un krūmiem!

Beigās bijām atsalušas un viss autobuss gaidīja uz mums, divām idiotēm.

Bet ja neskatās uz visām šitām izdarībām, es vakar noskrēju labi. Izdarīju pareizas variantu izvēles un man nesāpēja kājas.
Biju sevi jau morāli noskaņojusi svētdienai - ļoti vēlējos skriet stafeti, patiešām ļoti. Bet.. man nevāca komandu un visiem bail no S16 un visiem aizbildinājumi, tā kā mans sapnis ir izsapņots. Jāsāk pierast pie tā, ka neesmu vairs tas, kas agrāk. Skumji.