Bet skrienās man smagi. Es nezinu, ko no sevis gaidīt sestdien ziemeļaustrumos. Nespriedīšu par to neko.
Pagājušajā sestdienā un svētdienā iesīldīju sevi mazliet tām pirms-starta sajūtām. Purva Bridēja stafetes, manuprāt, bija interesantākās stafetes, kādas skrietas, + par izdomu un vēl mūsu stratēģija, kurā zaudējām kādas 2 minūtes salīzdinot kartes un sarunājot tikšanās vietu kaut kādā pļavā. Rezultātā, ar to visu stratēģiju, iegāzu savu komandu un mēs, Meridiāna 6. komanda (mhhm), ierindojāmies priekšpēdējā jeb ceturtajā vietā.
Svētdien malām Nītaures pusi, kur arī reiz bija norisinājušās Purva Bridēja stafetes, zīmīgi. Katrā ziņā, pēc trakās melnās piektdienas, biju izgulējusies un gatava skriet. Mežs, protams, nelutināja un gāja lēni, jo 5km kur-likt-kāju-lai-neaizķertos mežā ir pārbaudījums jebkuram (laikam jau tāpēc skriet gribētāju tik maz bija, hah). Beigās ar Artu nolēmām izdzert ūdeni dalības maksas (2Ls) vērtībā un vēl arī visas meridiānietes S16 savācām medaļas un es tiku arī pie kausa (patiesībā otrā, bet šis bija pirmais, kuru saņēmu savās rokās, jo šeit pirms vairāk kā pusgada notika liktenīgākais notikums manā dzīvē, kas liedza man kāpt uz pjedestāla, un pēc tam liedza arī iespēju par tādu cīnīties vēl pāris mēnešus, bet es te laikam jau pārāk gari izplūdu tajās atmiņās, kuras nemaz nevajadzētu atcerēties).
Arī es rīt došos uz laukiem, ļoti ceru, ka tas palīdzēs sakopot domas un spēkus, uzskriešu kādu intervālu gar Daugavu un paelpošu Zemgales gaisu, tam taču vajadzētu palīdzēt. Lai vai kā, sestdien man šā vai tā jājūtas gatavai, 3km un atlase ir diezgan spēcīgs izaicinājums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru