Apkopot?

Nu jā, kaut ko arī man tomēr vajadzēja uzrakstīt. Izbaudu šo mirkli, kad visi apkopo paveikto šosezon, man ir no kā ņemt piemēru. Es nevaru teikt, ka no rītdienas sākšu visu no jauna, bet katrā ziņā ar pavisam citu attieksmi pret notiekošo, tāpēc pēc gada šeit vajadzētu parādīties arī maniem pirmajiem nopietnajiem skaitļiem. Šajā sezonā man tādu pilnīgi noteikti nav. Protokolos mans vārds parādījās jūnija sākumā jeb Valmieras čempionātā, kas arī bija mans labākais starts jeb uzvara atgriežoties. Tālāk.. es ļoti centos, jā, es tiku rudens izlasē, bet ko es Lietuvā izdarīju? Neko. Tagad saprotu, ka man vienkārši visa kā šogad bijis par daudz. Ne fiziski, bet morāli. Visi ārstu apmeklējumi, n-tie gaidīšanas mēneši, un tad vēl smagais process, lai tiktu atpakaļ sliedēs. Bet tās vairs ir tikai atmiņas, no kā daudz ko esmu mācījusies, un iesaku arī jums. Novembrī netrakošu, iejutīšos pārmaiņās, tad redzēs, kādus sniegus nesīs decembris. Ja runājam par mērķiem, tad tur augšā jau pāris mēnešus karājas EYOC. Sezonas karstais punkts būs aprīlis un maijs, kad skolā raus uz visām pusēm dēļ tiem 9. klases eksāmeniem, no kuriem tāpat jēga nekāda, bet mežā jāatstāj viss pārējais spēks, lai rudenī varētu paeksperimentēt, es sev apsolīju vairs nekad to nedarīt, bet tagad, kad visas briesmas liekas tik senas, es nevaru sevi atturēt. Varbūt.. varbūt es izšķiršos par labu traumatologa apmeklējumam, lai iečeko kā klājas maniem celīšiem, bet varbūt.. varbūt es to vienkārši negribu zināt. Es nezinu, nezinu ko labāk darīt.