Nebūs virsraksta!

Igaunijas čempionātu raksturo viens vārds - banāns! Nē, ne tāpēc, ka tur varbūt bija dzeltens sniegs vai visi bija satinušies miljons drēbju kārtās un atgādināja banānus, vienkārši šis auglis dominēja visur (protams, netika aizmirsts arī fakts, ka nākam no džungļu pilsētas). Šis maģiskais auglis cietā stāvoklī ir arī iemūžināts, un es vienmēr atcerēšos, kā viņš glāba mani no bada nāves Holstre-Polli skolas sporta zāles visaukstākajā stūrī. Būtu paķērusi kādu banānu arī līdzi distancē, bet biju jau rēķinājusies ar to, ka -15 grādu iespaidā nāksies ņemt slēpes nost un skriet jau uz pirmo kontroles punktu (izvēlējos slēpot tikai garo distanci). Distances sākumā manu prātu mocīja domas par banāniem, bet, iebraucot Špūru Greizajos Ratos, kļuva ļoti jautri un varēju braukt kur saulīte spožāk spīd, jo visa pļava bija izārdīta un arī mans prāts nesās uz tādu pašu rīcību. Es noslēpoju slikti jeb 10. vieta, pie kā varu vainot slēpes, distanci, karti, planšeti, kompasu un visas citas ierastās lietas, bet šodien, pirmo reizi šinī ziemā izejot ārā izskriet savu iemīļoto riņķīti, uznāca domas nevis par banāniem, bet gan kauns, jo esmu kļuvusi slinka! Rīt jau 1. aprīlis, tāpēc šī ir pēdējā reize, kad rakstu, ka treniņprocess smagi rūsē!
Varētu izstāstīt, ka pirmdien, Svētā Valentīna dienā, plānā bija cepumi ar BANĀNIEM un šokolādi, bet rezultātā iznāca pankūkas ar kaut-ko-baltu-un-mīkstu-vidū-bet-melnu-un-smirdīgu-apkārt. Bet nekas, es centīšos labāk!
Šovakar es klausos The Kooks un viņu Jūrmalu, tāpēc Let`s go to the seaside! (Labi, tas bija mazliet smieklīgi, bet nezināju, kā lai nobeidz.)
Un gandrīz aizmirsu - apelsīns arī ir ļoti tuvs draugs banānam, bet ar viņu saistās pavisam cits stāsts, varbūt to pēc Daugavpils, Arta?

Slīdot

Latvijas čempionāts bija atskaites punkts šai ziemai, savādāk man būtu slikta sajūta, jo orientēšanās plaukts būtu palicis neskarts. Savas slēpošanas neprasmes rādīju tikai garajā distancē, bet sprints izskatījās daudz aizraujošāks un garajā distancē bija pārāk daudz jādomā, kas manī izraisīja negācijas pret apkārtējiem. Bet pats galvenais, manuprāt, bija šļūciens uz sejas!

No latvietēm manas slēpes slīdēja visātrāk, bet kopumā... Slēpošana just ain`t for me!

Kā es pavadīju janvāra beigas? Tā, kā to nebiju darījusi ne reizi pēdējo trīs gadu laikā - ar temperatūru 39,1, upeņu dzērienu un pēc tam sāpošām, paracetamolu pārstrādājošām aknām. Tas notika 26. janvārī, kad aizbraucu apciemot Priekuļus, bet Priekuļi negribēja mani redzēt savā trasē, tāpēc uzsūtīja pār mani gripas lāstu. Nekas, es vēl atriebšos, bet tagad atkal jādodas motivācijas meklējumos, žēl.