Marts ir aizksrējis tik pat ātri, kā Arta skrēja finišā Meridiāna mini-stafetē. Tāpat arī treniņdienasgrāmata tika atvērta biežāk kā matemātikas klade un skrienamās drēbes jau pirms divām nedēļām apnika mazgāt. Atklāju, ka saulrieti ezera krastā izskatās krietni iespaidīgāk kā monitora atspulgā, un sniegs ir noderīgāks kā asfalts.
Skolēnu brīvlaika (jā, jā, bija un izbija) pēdējās trīs dienas aizritēja kopā ar apmēram ceturtdaļu meridiāniešu, smagiem treniņiem, daudz ēdiena, filmām, vēl mazliet ēdiena.
Vakari pagāja spraigās sporta spēļu cīņās starp 4 komandām. Lūk, šī bija mana zelta komanda (varējām pirmie izvēlēties konfektes).
Meridiāna mini-stafetē kopā ar Artu izcēlām zelta cāļus.
Rīt Lielā Diena! Novembra sākumā, laikā, kad mazais Alvis mani bez pūlēm apskrēja sprintiņos pāri zālei un Raiskuma karti zinājām no galvas, likās, ka vesela mūžība priekšā... Īsa gan ir vesela mūžība, un tik pat liela mūžība ir līdz sestdienai. Manuprāt, nejau pēdas sniegā un starta minūte noteiks uzvarētāju.
uzvarēs tie, kam ātrāks starts... negrims kājas
AtbildētDzēst