Parasti es sevi nostādītu ļoti pesimistiskā lomā un teiktu, ka mana fiziskā forma ir ļoti slikta, kā arī veselība ir neatgriezeniski sabojāta. Būtu stulbi domāt, ka šie vārdi ir taisnība, tā vietā jāpamēģina cita pieeja iesildīšanās un atsildīšanās rituāliem un maģiskajām kustībām, jo, kā izrādās, kopš man ir beidzies magnijs un neesmu vēl iegādājusies, vēdera muskuļi distances vidū (pie maksimāla ātruma) atslēdzas no turpmākā darba, un līdz beigām cīnos ar nevaldāmām sāpēm vietā, ko normālie cilvēki pazīst kā presīti.
Garā distance S18, kā izrādās, nebija mana laimīgā, bet es pie tā neesmu vainīga (noteikti nē), toties mans kompass laikam vienkārši cenšas mani informēt, ka ir savu mūžu nokalpojis un gatavs doties aizsaulē. Pie 4. kontrolpunkta mana dzīve kļuva vēl sarežgītāka (minētais iemesls raksta sākumā), jo vēlējos finišēt kopā ar Līgu, taču cilvēciskie instinkti izrādījās spēcīgāki, un es uzdrīkstējos noiet apmēram 100 metrus, kas bija tukša laika izšķiešana un īsti labāk nekļuva līdz pat sestdienas vēlam vakaram. Stafete, kā jau tas akmenī ir iekalts - ar visiem pārdzīvojumiem un asarām (labi, labi, tā jau gan gluži nav), izvērtās savādāka, kā pēc 1. etapa finiša likās, jo S16 grupas noslēdzošie etapi distanci uzsāka salīdzinoši blīvi, par ko mazliet iespringu un ķļūda uz skatītājpunktu iekļāvās 2 minūtēs tikai tāpēc, ka arī dziļi meža biezoknī bija iespējams dzirdēt saucienus no ārpasaules. Diemžēl, arī tik svarīgā pasākumā kā stafetes, procesi vēderā nespēja mani netraucēt, no kā arī seko mana visai nenozīmīgā vilšanās šajā nedēļas nogalē, taču ko tur vairs par seniem notikumiem, šobrīd aktuālais temats izskatās apmēram šādi un garā distance Alpos izskatīsies apmēram šādi (galvenais, Arta, neraudi)!
Garā distance S18, kā izrādās, nebija mana laimīgā, bet es pie tā neesmu vainīga (noteikti nē), toties mans kompass laikam vienkārši cenšas mani informēt, ka ir savu mūžu nokalpojis un gatavs doties aizsaulē. Pie 4. kontrolpunkta mana dzīve kļuva vēl sarežgītāka (minētais iemesls raksta sākumā), jo vēlējos finišēt kopā ar Līgu, taču cilvēciskie instinkti izrādījās spēcīgāki, un es uzdrīkstējos noiet apmēram 100 metrus, kas bija tukša laika izšķiešana un īsti labāk nekļuva līdz pat sestdienas vēlam vakaram. Stafete, kā jau tas akmenī ir iekalts - ar visiem pārdzīvojumiem un asarām (labi, labi, tā jau gan gluži nav), izvērtās savādāka, kā pēc 1. etapa finiša likās, jo S16 grupas noslēdzošie etapi distanci uzsāka salīdzinoši blīvi, par ko mazliet iespringu un ķļūda uz skatītājpunktu iekļāvās 2 minūtēs tikai tāpēc, ka arī dziļi meža biezoknī bija iespējams dzirdēt saucienus no ārpasaules. Diemžēl, arī tik svarīgā pasākumā kā stafetes, procesi vēderā nespēja mani netraucēt, no kā arī seko mana visai nenozīmīgā vilšanās šajā nedēļas nogalē, taču ko tur vairs par seniem notikumiem, šobrīd aktuālais temats izskatās apmēram šādi un garā distance Alpos izskatīsies apmēram šādi (galvenais, Arta, neraudi)!
Patiesi, neiedomājami, neticami, neiespējami lieliska bilde no stafetes finiša.
ne jau es te no bailēm raudu... nieki vien! :D no prieka - OMG es nekad neesmu bijusi tādos kalnos!!!
AtbildētDzēst