Neskriet?

Rit pēdējās dienas pamatskolnieces statusā, kas ir satraucoši nevis eksāmenu dēļ, bet gan izjūkošās klases dēļ, taču nevarēju neievērot, ka man tas tomēr ir savā ziņā vienalga, jo es tikai skrienu. Arī šobrīd izvēlējos labāk pastāstīt par jaunumiem sporta dzīvē, nevis rakstīt latviešu valodas publisko runu (nē, nekāda ironija šeit nav, 9. klases eksāmeni mani tā biedē, ka sāku smieties šo uzrakstot).

1, 2, 3, 4, 5, 6... Nē, nē, tu domā nepareizi, tās nav dienas, kas pagājušas kopš stafetēm Tomē, bet gan kopš tām aizvadīto treniņu skaits. Savu 3. etapu uzsāku gandrīz 11 minūtes pēc līderu komandas... balvas pirmajām vietām bija tās naudas vērtas, distance gan nē.



Ļaudonā bija plānots rādīt vizuāli ne tik bezcerīgās spējas - būt ātrai un precīzai, bet (nevar būt) plāns izgāzās, tomēr 3,3km distancē (kļūdās atstājot ne mazāk kā 7 minūtes, paniski skrienot pa mežu, kā to mēdza darīt Eds, Edis un Edijs) mani glāba tikai ātrums, precizitāte tika elektromotorā pārvērsta par ātrumu, ko ar līdzstrāvas palīdzību nogādāja uz manu kāju muskuļiem (šodien bija kontroldarbs fizikā), un tikai pateicoties visas cilvēces, dzīvnieku, augu un ūdens radītājam, finišēju ar ātrāko laiku.
Garā distance sākās lēni un nejēdzīgi, jo mērogs aptumšoja manu veselo saprātu, bet nepagāja ne kilometrs, kad apmēram sapratu, kas notiek, bet ne uz ilgu laiku, jo kompass pie sevis noteica: "Kāpēc gan šodien neatpūsties, ja var apūsties? Dzīve tāpat ir ideāla!" un tieši tā arī darīja. Un tad es devos pretī nezināmajam un šā un tā un blablabla un ilgi lolotais spanis, zaļākā zāle un zilākās debesis - EYOC ir nopelnīts 300 punktu apmērā.