Orientieristu Lieldienas

Sākumā ļoti gribējās, pēc tam nobijos un domāju, ka nevajag, bet beigās izlēmu, ka nav ko zaudēt - Rīgas kausos startēju W18. Šis fakts manās acīs kļuva vēl varenāks, kad uzzināju, ka W20 un W21E veic tādas pašas distances. Ar ko es varētu palielīties? Laikam jau garajā distancē aizmirsu savu prātu nodarbināt ar ierastajām domām par spārnu iegādi, laika mašīnu, rezerves maināmajām kājām un slepenu maģiskā ātruma ūdens brūvēšanas recepti, kas pārtapa par 1. vietu savā un 3. vietu elites grupā. How great is that? Vidējā distance gan lika mazliet apsvērt ideju par spārniem, vai, ja ne spārni, tad dažas rezerves kājas purvu izbrišanai gan noderētu, bet vēl vairāk būtu noderējis mazliet vēsāks prāts (visās nozīmēs), jo kopvērtējumā līdz Beātai pietrūka vien izlaist kaut kāda dabā un kartē galīgi nevajadzīga purva apmeklējumu. Es pat varētu uzrakstīt veselu eseju par to, cik saspringtas ir manas attiecības ar purviem, un to laikam arī tās rezerves kājas nespētu mainīt.
3 lietas, labas lietas - pieņēmu Lieldienu balvas izaicinājumu skriet sprintu mežā ar nelieliem pilsētas elementiem, jo pēc kāju ādas stāvokļa nevarētu teikt, ka saskrāpēju pret mauriņu. Riktīgi stilīgi (atradu pašus labākos vārdus), ka pēc divām dienām Baldonē manī vēl bija atlicis tik daudz mīlestības pret orientēšanos (grafiki arī nav vējā metami).


Aprīļa atklāsmes:

1. Sprinta distances ir tieši tik satriecošas, cik par tām sajūsminās Arta (Kur gan es biju šos 6 gadus?).


2. Tur ies trakāk, kā izskatās, ja jau pat Riekstukalns no lejas izskatās kā augstākā vieta uz zemes.


3. Mana pēda ir tik mikroskopiska, ka tāda izmēra skrienamos apavus, taupības nolūkos, jau beidz ražot.