EYOC

Negribētos te baigi izplūst asarās un teikt, ka tagad, kad viss garām, ir iestājusies sava veida tukšuma sajūta, un tomēr, ja es tā teiktu, tad tā būtu taisnība, jo gribot negribot sanāca ļoti ilgi atdot sevi visu tikai un vienīgi treniņiem. Ja tagad varētu pagriezt laiku maliet atpakaļ, es daudzas lietas darītu savādāk, jo, manuprāt, nesasniedzu to augstāko punktu, pēc kā savā fiziskajā formā tik ļoti tiecos. Bet ko tur vairs uz veciem lauriem sēdēt, tagad uz EYOCu nākamgad Francijā skatos ar pavisam citām acīm (neesmu speciāliste bioloģijā, bet tas noteikti ir iespējams).

Lai gan uztraukums pēdējā laikā no manis ir kaut kur noklīdis, tomēr pēdējās 12 stundas pirms sprinta nebija diezko jaukas (negulēta nakts, kā arī gandrīz izvemtas brokastis). Arī autobusā pirms starta valdīja kapa klusums, kas priekš savāktās kompānijas bija diezgan biedējoši (pat Dāvis nerunāja). Pirms starta saskāros arī ar pāris sāpošiem muskuļiem, saitēm un vēl šo to, bet tas tā defaultā. Lai arī kā tur būtu, tomēr, izskrienot finiša taisnē un dzirdot savu vārdu blakus bronzas medaļai, es sapratu, kāpēc to visu darīju un tik ģeniālu sajūtu man nenāksies bieži piedzīvot, bet tas ir to vērts, lai ziemā vairākas stundas klīstu pa Cēsīm pēc treniņa gaidot autobusu, lai -20 grādos izvilktos ārā skriet, lai piektdienas vakarā dotos uz nometni nevis ballīti, lai Jāņos skrietu sprintu Čehijā nevis Latvijā lektu pāri ugunskuram.

Lūk, šis mirklis ir arī iemūžināts.

Pateicoties Rūdim, 25. jūnija vakarā Čehijā dziedājām mūsu himnu.

Un tas saucās atjaunošanās treniņš.

Pirms garās distances autobusā valdīja mazliet jautrāka noskaņa (vismaz Dāvis runāja), taču arī nogurums lika par sevi manīt, tāpēc uz ātru skrējienu nepretendēju. Būtībā jau kļūdīties, kā jau parasti, nebija kur, bet orientēšanās dievi man nestāvēja klāt, kā arī prizmas uz kompostieriem neturējās īsti labi... 9. vieta ir lielisks sākums, ko es pati laikam pirms tam novērtēju vismazāk.

Garās distances finišā ģeniālās emocijas bija mazliet pagaisušas.

Pirms stafetes radās it kā diezgan ģeniāla ideja un tiku iekļauta W18 grupā komandā ar Līgu un Beātu, bet es izgāzos un tas man pašai bija lielāks zaudējums kā garajā distancē, bet jāsaka kā katru gadu - nākamgad gan!

Pienācis laiks mazliet atpūsties un, klausot Baibai, sakārtot domas, bet pirms tam - jānosvin Kāpa!