Turpinot izbaudīt lieliskos un līdz šim nepārspētos aizaugušos izcirtumus, nesalasāmās reljefa formas, necaurskrienamos purvus un visvarenos Straupes mūža mežus, Meridiāns aizvadīja patiešām grandiozu nometni. Kāpēc grandiozu? Man sāp ne tikai kāju muskuļi, bet arī vēdera un roku muskuļi, kā arī spranda, nevaru ne kārtīgi pasmieties, ne paklepot, paldies Dievam, ka ēst varu. Divu pilnu dienu laikā treniņos pavadītas mazliet vairāk kā 6 stundas un pieveikti aptuveni 30km (un tur netiek ieskaitītas spēles skrien-kamēr-mirsti līdz pusvieniem naktī, kā arī Meridiāna punktu novākšana ne), kas ir apmēram 2/3 no visa maijā paveiktā un arī mans personīgais rekords, kuru tik drīz nemaz nemēģināšu pārspēt. Līdz pirmajam startam Čehijā ir atlikušas 9 dienas, kas nozīmē, ka ideāli iekļaušos sporta skolas jaunā trenera (skan jau labi) norādījumos. Ideālā forma drīz būs ar mani, bet pašlaik vairāk domāju par miegu un ēdienu.
Cepuru interpretācija jau katram sava...
Cepuru stafetes pēdējo un pirmspēdējo komandu, protams, pārstāvējām es un Arta.
Aija nebeidz pārsteigt :D
AtbildētDzēst