Pašas Latvijas čempionāts pašās Cēsīs

Tā diena ir klāt! Domāju, ka pēc šodienas tikai retais varētu apstrīdēt šos no sirds nākušos un patiesos vārdus. Un lai nu kurš, lai nu kurš, bet es, izskriet-no-kartes veterāne, noteikti šajā ziņā neko iebilst nevaru.

Sprints tika gaidīts tik ļoti, kā neviens skolēns nav gaidījis pēdējo skolas dienu, neviens mīlnieks savu kāzu dienu, neviens makšķernieks lielo lomu, neviens autovadītājs zaļo gaismu luksoforā! Tā nu bijām izpriecājušās visas nedēļas garumā, un biegās, kad bija noskrieta patiešām pārsteidzoši un neticami aizraujošā distance, viss prieks kaut kā mistiski (pieļauju, ka Dagara enerģijas resursi vienkārši iet zudumā) izkūpēja gaisā. Protams, protams, varbūt kāds domā, ka es te tagad spraužu kaut kādus batonus, kabinu makaronus vai vēl kādus citus miltu izstrādājumus, jo rezultātos paveras diezgan aizkustinoša aina, bet stāsts ne par to.

Iepriekš par garo distanci bija mazliet piemirsies, bet nu tā tika gaidīta vēl vairāk, kā skolēns, mīlnieks, makšķernieks un autovadītājs spēj gaidīt pa visiem kopā! Bija pienācis tas liktnīgais mirklis, kad jāpārbauda spējas pirms lielā notikuma. Protams, protams, izklausās jau vareni, pat gandrīz izdevās, atliek vien cerēt, ka Čehijā man stāvēs klāt kāds eņģelītis un gādās, lai man nekas neaizverās un palieku kartes robežās! Rezultāts varēja būt apmēram 6 minūtes ātrāks, un labi vēl, ka tikai 6, bet stāsts ne par to.



Stāsts ir par Eiropas čempionātu, jo gatavošanās tam iziet finišā taisnē (varbūt izskrien). Neesmu vēl sākusi iespringt, bet sākot ar otrdienu visam pārējam laika būs pavisam maz, izlaidumam gan kaut kā izbrīvēšu, cerams, Tu arī!