Visas savas pozitīvās domas un enerģiju koncentrēju garajai distancei, bet tāpat kā pirms diviem gadiem Spānijā, arī šoreiz nebija lemts! Galvenā problēma meklējama manā nevisai loģiskajā izpratnē par augstumlīkņu funkcionēšanu dabā, kur arī palika visi lolojumi un cerības. Pirms vidējās distances bija manāma mazliet kareivīgāka gaisotne. Visi, tai skaitā es, gatavojās skrējienam līdz bezsamaņai, kas finišā mani arī gandrīz piemeklēja, jo, startējot dienas pašā vidū, saule vairs nežēloja un distances beigas atceros pat diezgan miglaini, kur arī palika abas pārējās medaļas.
Pārējā laikā? Ak, nu tas bija vienkārši jāredz! Neliels ieskats ir manā draugiem.lv albumā, bet nu tur bija patiešām zaļākā zāle un zilākās debesis!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru