Igauņi sasparojušies

Mans mazais sporta atvaļinājums izvērtās milzīgā sporta krīzē, jo no grafika atpalieku par pāris nedēļām. Jūlija otrajā pusē manās gādīgajās rokās beidzot nonāca ritenis, ar kuru cerēju atvieglot sev dzīvi, bet neiet tik vienkārši, kā iesācējam varētu šķist. Jā, protams, ar viņu un Artu gandrīz katru vakaru dragāju uz ezeru, bet manā fiziskajā formā neviens rādītājs neceļās uz pozitīvo galu (veicot nelielus aprēķinus, atklāju, ka līdz ezeram varu ātrāk aizskriet nekā aizbraukt). Šīs sporta krīzes karstāko punktu uz savas ādas izjutu pirms pāris dienām Igaunijā, kur otrajā dienā, veicot distanci prakstiski bez kļūdām, nevarēju izlekt ar lielisku startu. Malienas kausā svaigumiņam būs mazliet jāpasvīst, jo atpakaļ vecajās sliedēs vai arī tuvu tām es būšu tieši uz klubu stafetēm (sezonas top3 gaidītāko sacensību saraksta veterānēm). Būtībā jau man nekas dižs ko stāstīt nebija, bet es gribēju ar jums padalīties savā sašutumā par to, ka igauņu mežos sastopamais necaurejamu purvu, aizaugušu pļavu un nepārvaramu koku īpatsvars ir krietni līdzīgs ar Meridiānos sastopamo, tāpēc mums būs mazliet jāpasvīst, lai šo situāciju labotu. Mēs taču negribam sagraut savu slavu un atdot visus laurus igauņiem...