Priekuļos

Par sacensībām kopumā man ir savs viedoklis. Protams, tā emitu padarīšana izvērtās diezgan nepatīkama, un es pati arī neesmu īsti priecīga, jo mans emits šobrīd ir kaut kur (nezinu, dzīvs vai miris), un tāpat nepatīkami bija arī daži konkrēti komentāri diskusijās, diez vai Cēsu gaišās ir vainīgas katrā neprecizitātē... Bet tātad mans viedoklis ir tāds, ka šoreiz vienkārši daba nospēlēja savu lomu. Vispirms viņa mums uzsūtīja divas šīs ziemas līdz šim aukstākās dienas, kas nobeidza ne tikai emitus, bet arī slēpotājus (nu vismaz mani). Tad daba mūs apdalīja ar sniegu un dažviet vienkārši nācās slēpot pa sūnām vai ņemt nost slēpes un skriet. Un beigās viņa izdomāja, ka tieši šodien jāpārgāž koks pāri elektrolīnijai, lai Priekuļos pazustu elektrība un nevarētu notikt apbalvošana. No organizatoriskās puses... tika darīts maksimāli daudz, lai traucētu dabai, bet tas ir tāpat kā sacensties tenisā ar sienu.

Šodien beidzot sapratu, kāpēc mans gadalaiks ir vasara.
Pirmoreiz es to sapratu pirms sava stafetes 3. etapa starta, galīgi pārsalusi un nejūtīgiem roku pirkstiem, kad likās, ka Ieva nekad neizslēpos.
Otrreiz es to sapratu kādas 2 minūtes liekot planšetē karti.
Trešoreiz es to sapratu ceļā uz pirmo kontrolpunktu, kad kā pīle kārpījos pāri dubļainam laukam.
Ceturto reiz es to sapratu, kad uz otro kontrolpunktu gribēju nogriezt mazu līkumiņu un iepēros izcirtumā...
Piekto reiz es to sapratu, kad ceļā uz trešo kontrolpunktu sastapu snovborda cienītājus, kuri tieši priekšā špūrei bija sev uzcēluši tramplīnu, un es pabraucu garām, precīzāk, nobraucu līdz kalna lejai un tad sapratu, ka jākāpj atpakaļ augšā.
Sesto reiz es to sapratu, kad aizķēros aiz savas nūjas, atsitu ceļgalu pret slēpi un saplēsu planšeti.
Septīto reiz es to sapratu, kad ceļā uz astoto kontrolpunktu pārķēru etapu un sāku slēpot uz vienpadsmito.
Astoto reiz es to sapratu, kad pieslēpoju pie kaut kāda punkta, domādama, ka tas ir īstais, un novilku slēpes, lai uzkāptu pie tā, bet tas nebija mans un es skrēju (bez slēpēm) meklēt savējo.
Devīto reiz es to sapratu, kad planšetes augša noplīsa pavisam un es karti nesu zobos.
Desmito reiz es to sapratu, kad nolasīšanā uzzināju, ka emits nestrādā.
Bet mēs tomēr finišējām kā čempiones, un es ceru Kusā saņemt pelnīto medaļu!
Manu ceļu kartē diemžēl redzēt nevarēs, jo karte ir sakošļāta.

Jaunumi

Galvenais, ka esmu beigusi sēņot un sākusi trenēties. Ar skriešanu īpaši neaizraujos, bet tas nav veselības dēļ, pašlaik aizraujos ar visādu muskuļu, laikam jāsaka, audzēšanu, bet es to tā nesauktu, savādāk pavasarī eirofita testos knapi vidējo sagatavotību var izvilkt.
Biju pie Velgas, šoreiz pat gandrīz bez sāpēm. Izrādās, ka pie visa vainīga ir... divpadsmitpirkstu zarna? Par to pilnībā pārliecināšos, kad aizbraukšu otro reizi. Bet īpaši neuztraucos, jūtos labi, presīte arī.
Galvenais jaunums ir mana pievienošanās zviedru klubam Arla IF (man nekādi neizdevās dabūt uz A divus punktiņus, bet viņi tur ir). Ilze vakar bija diezgan šokēta, kad atskārta, ka es šogad skrienu 18 grupā, bet es mēģināšu palikt uzticīga sev un cerēšu, ka mani auguma parametri nav tik ļoti no svara... Zviedri arī labvēlīgi noskaņoti.
Ar slēpēm lēnām pāreju uz Jūs, bet Kusā noslēpošu vismaz 2. dienu. Nevar taču palaist garām sacensības gandrīz zemes centrā.