Nometne Zviedrijā

Es nezinu, no kura gala lai sāk kaut ko rakstīt. Sestdienas treniņā, kad ārā bija daži grādi zem nulles, sniga sniegs, akmeņi slīdēja un bija paredzēts 7km treniņš, es skrēju un domāju, ka viena no ekstrēmākajām lietām, ko esmu darījusi, ir skriet Zviedrijā marta beigās. Tās pašas dienas vakarā pirmo reizi dzīvē viena pati skrēju nakts treniņu kartē. Nu... vismaz es tiku ārā no meža pirms pārējie bija atsaluši mani gaidot. Tiomilas apvidus priekš manis nebija pārāk veiksmīgs, bet Arla ir orientēšanās paradīze. Laikapstākļi nebija īpaši draudzīgi, šī bija rūdīšanās nometne. Noskrēju tikai 40km, bet esmu nogurusi un arī iesnas mani tomēr atradušas. Vakar dabūju izbraukt aplīti ar Jankas golfiņu pa Arlu (protams, Anatolijs ļoti riskēja mani laižot pie stūres). Tika aizvadīta arī zviedru valodas pēcpusdiena. Ā, un jā, Janka bija ļoti priecīgs par maniem ēšanas apjomiem. Bet Zviedrijā ir cieņā daudz negaršīgi pārtikas produkti, piemēram, Semla, kanēļmaizītes...

Iemēģinājām jau savu mūžu nokalpojušo Saab, krēsli ļoti mīksti.

Pēdējā vakara svētku vakariņās tako, to arī ēdu pirmoreiz.

Ceru, ka Kurzemes Pavasarī būs daudz un kvalitatīva orientēšanās, jūtos stipra. To gan nevaru teikt par savu ātrumu, tas pie manis vēl nav atgriezies.