Kurzemes Nepavasaris un Lieldienu Balvas

Pēc Zviedrijas nometnes mani noķēra iesnas, sāpoša galva, asiņojošs deguns... Uz Pokaiņiem devos stingri apņēmusies mežā nekļūdīties, maksimāli koncentrēties kartei un kompasam, par ātrumu tik daudz nedomāt. Vidējā distancē mans plāns pilnībā izgāzās uz 4 no 21 kontrolpunkta. kas nav nemaz tik slikts rādītājs. Garajā distancē mans plāns pilnībā izgāzās uz 5 no 16 kontrolpunktiem. Savu startu vērtēju ar 7 - kļūdījos, garajā distancē nenoskrēju zem stundas, nevarēju piespiest sevi skriet ar maksimālu atdevi. Kopumā rezultāti, manuprāt, ir vāji, vismaz jauniešu grupās noteikti. Lai gan neesmu ziemas fane, tomēr man ļoti patika garās distances laikapstākļi un plānojums, un atsevišķās grupās varētu arī vērtēt kā atlasi.

Šodien, savā otrajā sprinta distancē šogad, izvēlējos skriet SE grupā - garāka distance, lielāka konkurence, labākas balvas. Ļoti labi varēja just gan rozīni muskuļos, gan ātruma trūkumu pēc ziemas (joprojām nav pie manis atgriezies). Distance bija negaidīti interesanta un uz 11KP atstāju ļoti daudz laika, mēģinādama ieraudzīt kādu šķirbiņu, kur varētu izskriet. Un tad BOOOOOM, finišā man priekšā stāv sieviete ar papīru kaudzi rokās un ļoti priecīgā noskaņojumā paziņo, ka man ir kritusi pilnā SE loze un jāveic dopinga pārbaude. Nevarat iedomāties, cik stulbi ir mēģināt pačurāt sveša cilvēka priekšā, kad tev nemaz nevajag uz tualeti... Ja burkānu sula ir dopings, tad nevarēšu 2 gadus piedalīties sacensībās! Diezgan bezjēdzīgi izsviesta nauda.

Priecīgas Lieldienas!