m

Patiesībā, es laikam visu ņemu pārāk nopietni. Viss nemaz nav tik traki ne ar orientēšanos, ne ar skriešanu. Esmu nonākusi atpakaļ sākumā, varētu teikt, ka esmu tur, kur biju decembra beigās. Man ir sastādīts plāns līdz 25. maijam, pēc kura noteikti atkal došos pie Velgas. Man jācīnās pašai ar savu organismu, jo viņš ir vājš. To es noskaidroju šodien, Meridiānā. Visu distanci pavadīju ar domām par kājām, bet pie tā man jāpierod, jo tas ir uz ilgu laiku. Nonācu arī pie dažiem lietderīgiem secinājumiem. Piemēram, man daudz labāk padodas tehniski sarežģītas, fiziski smagas un garas distances džungļos karstā laikā bez ūdens. Tāpēc tās būs distances, uz kurām spiedīšu vismazāk. Jāmācās orientēties arī smukos mežos.
Patiesībā, šodienas distance man nebija tik liels morālais pārbaudījums, kā no sākuma likās. Es joprojām nemāku koncentrēties distancei, bet ar to es arī mēģināšu tikt galā. Orientēšanos, manuprāt, es šodien personīgi sev parādīju no spožākās puses. Bija viens muļķīgs gļuks, bet es to neuzskatīju par kļūdu, jo es zināju, ko daru. Runājot par kājām, arī tās mani pārsteidza. Ceļgali sāka mazliet sāpēt distances beigās dēļ lielā noguruma, bet potītes un pēdas gan mani apgrūtināja pat vairāk kā koncentrēšanās. Nespēju paskriet gar kalna malu, jo potītes velk un pēdas velk un saites es arī biju savilkusi pārāk cieši. Lai vai kā, es uzskatu, ka šodien distancē man noderēja gan 5 gadu ieguldītais darbs tehnikā, gan 4 mēnešu pauze skriešānā. Esmu vairāk kā apmierināta.

KARTE bija diezgan pabriesmīga, bet posmā 8KP-12KP es pārsteidzu pati sevi. Man ir pavēries pavisam cits skats uz karti un vispār mežu un skriešanu tajā, tāpēc es visam pieeju arī no citas puses. Izaugsme tomēr ir notikusi.