Uno

Pēdējās divas dienas atkal pagāja orientieristu sabiedrībā, TuMe-Vōru-Meridiāna ikgadējā sadraudzības pasākumā. Man tā bija debija, vakar 5 stundas taisot ēst un šodien stundu rokoties pēdējai visā mežā, kamēr pārējie gāja pirtī un ēda. Bet kopumā super atmiņas, cilvēki ļoti laipni un smieklīgi. Patiesībā, mēs visu laiku smējāmies. Ar to man tas arī paliks atmiņā. Un vēl es sapratu, cik ļoti man patīk skriet pa aukstu, tukšu un klusu mežu, un vēl ar mazliet sniegu. Sen nebiju tik ļoti priecājusies par distanci. Cerams, nākamgad mēs meitenes tiksim līdzi pie igauņiem, tad vismaz varēs arī padomāt par orientēšanos!

Vakardienas vakars pagāja Cēsīs, kamēr visi pārējie ballējās, es, Arta, Ilze un Igors skatījāmies bildes no laiku laikiem, šovakar parakos savās lādēs un atradu vienu no vakarvakara zvaigznēm:

2006. gada Latvijas Čempionāts uz slēpēm Smecersilā, uzmini nu, kāda bija mana mīļākā krāsa?

Un nu jā, sākums manām iecerēm ir ļoti daudzsološs. Laikam jau beidzot tas ir jāizdara - jāsaka paldies treneriem!

Apkopot?

Nu jā, kaut ko arī man tomēr vajadzēja uzrakstīt. Izbaudu šo mirkli, kad visi apkopo paveikto šosezon, man ir no kā ņemt piemēru. Es nevaru teikt, ka no rītdienas sākšu visu no jauna, bet katrā ziņā ar pavisam citu attieksmi pret notiekošo, tāpēc pēc gada šeit vajadzētu parādīties arī maniem pirmajiem nopietnajiem skaitļiem. Šajā sezonā man tādu pilnīgi noteikti nav. Protokolos mans vārds parādījās jūnija sākumā jeb Valmieras čempionātā, kas arī bija mans labākais starts jeb uzvara atgriežoties. Tālāk.. es ļoti centos, jā, es tiku rudens izlasē, bet ko es Lietuvā izdarīju? Neko. Tagad saprotu, ka man vienkārši visa kā šogad bijis par daudz. Ne fiziski, bet morāli. Visi ārstu apmeklējumi, n-tie gaidīšanas mēneši, un tad vēl smagais process, lai tiktu atpakaļ sliedēs. Bet tās vairs ir tikai atmiņas, no kā daudz ko esmu mācījusies, un iesaku arī jums. Novembrī netrakošu, iejutīšos pārmaiņās, tad redzēs, kādus sniegus nesīs decembris. Ja runājam par mērķiem, tad tur augšā jau pāris mēnešus karājas EYOC. Sezonas karstais punkts būs aprīlis un maijs, kad skolā raus uz visām pusēm dēļ tiem 9. klases eksāmeniem, no kuriem tāpat jēga nekāda, bet mežā jāatstāj viss pārējais spēks, lai rudenī varētu paeksperimentēt, es sev apsolīju vairs nekad to nedarīt, bet tagad, kad visas briesmas liekas tik senas, es nevaru sevi atturēt. Varbūt.. varbūt es izšķiršos par labu traumatologa apmeklējumam, lai iečeko kā klājas maniem celīšiem, bet varbūt.. varbūt es to vienkārši negribu zināt. Es nezinu, nezinu ko labāk darīt.