Baltic Junior Cup

Godīgi - mana 21. vieta garajā distancē ir tik totāli s*dīga, ka pat Kāpas pirmās dienas zaudējumu varētu saukt par easy game. Vispirms jau jāsāk ar manu izbraukšanu uz Zviedriju ar tik iespaidīgi sakačātu labās kājas apakšstilba muskuli, ka tas spieda nost kaulu un iešana vēl nedēļas pirmajās dienas bija apgrūtinoša, bet tas ir laimīgi beidzies un aizmirsts. Tam sekoja uz kuģa saķertās kakla sāpes un iesnas, kas drīzāk līdzinājās tiem plūdiem, kuri Saldū plosījās kādu laiku atpakaļ. Bet ir vēlviena lieta, par kuru pirms brauciena neiepīkstējos - sāp arī labais cirksnis. It kā nelikās nekas tāds ievērības cienīgs, līdz garajai distancei, kuras beigas vairs nebija manā pārziņā, sāpes ņēma virsroku. Vēlākā konsultācija ar treneriem liek domāt, ka tā nav nekāda ierastā kaite, būs jādodas pie augstākiem spēkiem. Vairāk par distanci man komentāru nav, tas bija fail no jebkura viedokļa. Bet lai arī kā tur būtu... stafetē diezgan nekaunīgi ielauzos Latvijas pirmajā komandā, kur Rūdis man startu otrajā etapā nodeva kā otrajai, bet mēs ar Emīlu tīri izcēlām pirmo vietu. Beigās, kad jau bijām gandrīz pārliecināti par medaļām, lietuvietis ar izdauzītu seju mūs visus nolīdzināja līdz ar zemi. Protams, tik laimīgi šis stāsts nebeidzas. Ceļā uz otro punktu iekritu bedrē, kas sākumā likās nekas, bet kā atklājās apmēram 12 stundas pēc distances - kreisā potīte tomēr ir uzpampusi un tā nu es tagad piekliboju - ar abām kājām.

Nopietnie treniņi ir beigušies līdz laikam, kad man vajadzētu būt veselai, un tam vajadzētu notikt līdz novembra vidum. Dižo Talsu Pauguraini, diemžēl, jāizlaiž... Bet manas pēdējās sacensības S16 grupā - maratonu - to gan vajadzētu godam izvilkt, man patīk rakt Īvandē.

Tā es ieguvu iesnas (laikam arī jāpiemin milzīgs papīra rullis, kuru pievācu no kādas tualetes...).

Ikgadējās vakara izklaides...

Cēsu Rudens un vēl dažas neveiksmes

Cēsu Rudens personīgi man nebūtu bijusi neveiksme, ja tās mani nebūtu sākušas vajāt neilgi pirms tā. Vispirms jau tā ir neliela pārtrenēšanās, kurai seko visas tās piedevas ar sāpēm un traumām. Līdz nākamās sestdienas rītam man vajadzētu būt gatavībā skriet, taču šodien es no liekas staigāšanas labāk izvairos... Ļoti ceru, ka mani pieņēmumi ir nepareizi un pēc Zviedrijas man nenāksies atkal apmeklēt traumatologu. Bet ja par pašu Cēsu Rudeni, tad man arī tas nepareizais punkts netraucēja izbaudīt priekš Meridiāna rīkotām sacensībām nepārāk tehniski sarežģīto distanci, kura man šoreiz nāca ar asarām... Īsāk sakot - šobrīd neiet pārāk labi, cerams, ka vismaz Kusā notiek kaut kas priecīgs.

Pienskābei visas dienas ir darbdienas

Tā kā kopš pagājušās svētdienas gandrīz visu savu iedzīvi esmu pārvākusi uz Cēsīm un laika datoram un blogam nav (ar Ilzi skatāmies filmas un lakojam nagus), tad šovakar, esot Straupē, varu beidzot jums izkratīt sirdi.

Latvijas čempionāts vidējā distancē bija mans sliktākais šīs sezonas starts Latvijā S16 grupā - sudrabs. Tika izlemts, ka šis fakts ieiet vēsturē (iegravēts gan nekur netiks), un es nevarētu arī teikt, ka nostartēju slikti, bet patiesībā jau pie visa ir vainīgs mazais Alvis ar savu finiša atzīmēšanās nesaprašanu un manis pārvilināšanu savā pusē un likšanu atzīmēties finišā otro reizi... (zaudēju zeltam 4 sekundes). Secinājums - pie visa ir vainīgs tikai un vienīgi Alvis, ar mani tur nekāda sakara. Pirms stafetes starta biju kārtīgi nostresojusies, jo savu leģendāro trešo etapu sāku piektajā vietā, 10 minūtes atpaliekot no pirmās un 4 minūtes no trešās. Tā arī sākās mans šīs sezonas ātrākais skrējiens pa mežu - gandrīz 4km 23 minūtēs. Līdz bronzai vajadzēja noskriet pa 21 minūti, bet to jau es zināju un izdomāju, ka bronza nepārāk labi izskatīsies medaļu traukā...

Ceļā uz zvaigžņu rezultātu stafetē.

Blondīnēm arī smags čempis - sudrabs.

Ārpus sacensībām norit spraigs gatavošanās process Zviedrijai, kas mani pašlaik ir izsūcis tikpat tukšu kā vakuumu... Meridiānā (SE grupā) treneris atļāvās mazliet atsvaidzināt zināšanas vizuālajā mākslā un mana distance izskatījās ļoti interesanti.

Valmieras čempionātā ļoti labi jutu vakuumu. Lai gan pēc iedzīšanas sev nodrošināju galvas lukturīti ar 18 minūšu pārsvaru, tomēr maksimāli koncentrēties distancēm nebija iespējams, daudz labprātāk būtu apgūlusies turpat meža vidū un gaidījusi, kad pienskābe pati aizies prom.
Nākamā nedēļa vēl ir miglā tīta, bet es jūtu, ka man beigas ir klāt.