Ziemeļu Divdienas

Savu startu kopumā vērtēju kā izdevušos. Vakardien iesildoties nejutos īsti gatava skriet, jo aizvadītajā nedēļā mazliet pāršāvu pār strīpu un man nebija laika pienācīgi atjaunoties (šeit jāpiemin, ka mans organisms nav īpaši ātrs attiecībā uz atjaunošanās procesu). Distanci veicu diezgan tīri, minimāli sabakstīju tikai ceturto punktu. Kļūda uz 9KP man nāca par labu mācību, cik ļoti šādā apvidū ir jākoncentrējas uz kartes lasīšanu, un, arī pārceļot 20m kalniņu, ir jāturpina orientēties, nevis jāskrien iekšā pirmajā ielokā, ko ieraugi. Tāpat arī atkal pārliecinājos, cik svarīgs faktors orientēšanās sportā ir veiksme. Es tam punktam vienkārši divas reizes paskrēju garām. Stulbene. Pēc tādiem racieniem (iepriekš tik lielu kļūdu pēdējo reizi pieļāvu Klubu stafetēs) man nākas kārtīgi apdomāt, kas tieši notika, un paņemt to labāko, ko no 13 minūšu ilgas kļūdas var paņemt. Distances beigas veicu skaitīdama, cik daudzas meitenes ir paspējušas mani pa šo laiku noķert.
Šodien stājos uz starta līnijas nosvērtāka kā parastā dienā un gatava iznīcināt (nu labi, ne tik skarbi), mans mērķis bija pacelties no devītās vietas uz otro, jo Līgu noķert gan vairs nebija iespējams. Distances vidusdaļu mazliet nosēņoju, vajadzēja mēģināt izspiest ātrāk, bet uz 9 un 11KP man acu priekšā rādījās tikai vārdi koncentrējies, domā, koncentrējies, domā... Kalniņā uz 12KP atstāju pēdējos pieklājīgos spēkus un līdz distances beigām vairs īsti nesapratu, kas man apkārt notiek. Bet savu uzstādīto mērķi sasniedzu, uzrādīju labāko laiku ne tikai grupā, bet arī 8. distancē.

Esmu sausa. Šonedēļ uzvarošais variants būs kārtīga atpūta. Baldonē par šo to jāpacīnās.