Trešdienas pēcpusdienā paredzētais intervālu treniņš priekš manis izvērtās diezgan liktenīgs. Lietus, vējš, auksts, skriet līdz mežam negribējās, tāpēc nolēmu izmēģināt savu laimi stadionā (pēdējo reizi to darīju pagājušajā septembrī, kas arī beidzās ar muskuļa traumu). Noskrēju tikai vienu no divām sērijām, jo pulss vairs neatjaunojās pietiekami ātri, atsildījos, it kā viss ļoti labi, taču tad sāka krakšķēt labais celis... Ceturtdienas rītā pamodos ar kartupeļa lieluma ceļgalu, kurš krakšķ, bet nesāp. Mazliet nostresoju visu dienu, taču man paveicās un jau piektdien tiku pie fizioterapeites. Izrādījās, ka mans augšstilba muskulis stadionu bija tik ļoti pārķēris, ka nācās ciest arī ceļgalam. Dabūju mazliet sāpīgu masāžu un teipu pa puskāju, un nelielus noteikumus nometnei, kurus, protams, pārkāpu.
Uz izlases nometni nebija ieradušies visi jeb īstie, kam tur vajadzēja atrasties, kā arī ne es vienīgā biju viena no traumēto bara, tāpēc, manuprāt, sanāca tā mazliet pašvaki. Visus treniņus ņēmu saudzīgā režīmā un būtībā neko jaunu priekš nākamās nedēļas nogales sev neatklāju. Varbūt vienīgi to, ka apvidus būs pretīgāks, kā man likās. Trešdien jādodas vēlreiz pārbaudīt muskuli, nedrīkstu it kā ļoti trakot un tas nozīmē, ka pirms Baltijas čempionāta būšu aizvadījusi tieši nevienu kārtīgu kalnu treniņu.
Būs jau labi!
AtbildētDzēst