Garās distances rītā jutos ļoti labi un izrādījās, ka arī apvidus ir gandrīz mans mīļākais (pietrūka kalniņu). Lieliskās sajūtas nepameta arī pirmo distances daļu, līdz ceļā uz sesto punktu iekritu kaut kādos kreisos kokos un sadauzīju kājas tik stipri, ka zilumi sāp nevis tikai uzspiežot, bet arī ejot. Taču par to es aizmirsu ceļā uz septīto punktu, kad pavadīju gandrīz četras liekas minūtes klīstot pa Vecumnieku novada rūpīgi audzētajiem krūmiem. Kļūda radās, jo sāku skriet ātrāk un virzienu neskatījos, purvam taču mani vajadzēja aizvest pareizi... Brienot pa bebru pagalmu, biju iztērējusi daudz spēka un zaudējusi vēlmi skriet, bet garā un garlaicīgā etapa beigās, ieraugot Līgas muguru, sapratu, ka būtu diezgan mīksti necīnīties, un finišēju pat pusminūti pirms viņas. Kopumā man atkal neizdevās, vienīgi daudzie pirmie etapu laiku liek domāt, ka mans ātrums mežā ir labs. Mani atlašu rezultāti, manuprāt, ir diezgan nožēlojami.
Stafeti gaidīju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mana debija S21 stafetēs. Otrkārt, mūsu otrā Meridiāna komanda bija sastādīta pietiekoši labā sastāvā, lai varētu pacīnīties par godalgām. Treškārt, iespēja cīnīties ar elites meitenēm. Protams, es līdz pat savam 3. etapa startam nedomāju, ka man visas distances garumā nāksies cīnīties ar Unu un arī pašai ar sevi, lai saglabātu 3. vietu. Startēju apmēram minūti pirms Unas, taču mana kļūda uz pirmo punktu apraka cerības par mierīgu skrējienu vienai. Jau ceļā uz otro punktu bijām kopā, sākumā ieskrēju Unas farstā, viņai izdevās mazliet aizbēgt, bet es jutos tā, it kā šis būtu dzīvības vai nāves jautājums. Trešā etapa vidū Unu noķēru un pat mazliet izvirzījos priekšgalā. Ceļā uz ceturto punktu man sāka sāpēt sāns (pēdējā laikā tas gadās pārāk bieži), bet nebija nemaz tāda varianta, kā padošanās. Izejot no ceturtā punkta, Una aizskrēja par daudz uz kreiso pusi, es biju kādus 100m priekšā, bet iespēja, ka es varētu aizbēgt, bija neliela, un vēl mazāka tā kļuva, kad nepaņēmu piesaisti un Una jau bija klāt, abas kopā kļūdījāmies. Sestais punkts beidzot bija farsts jeb mana izdevība. Unas punkts bija apmēram uz pusi tuvāk, un viņa kļūdījās. Skatītājpunktā ievilkos pusminūti pirms viņas, taču pie nākamā punkta Una mani bija jau gandrīz noķērusi. Šajā mirklī sākās īstā cīņa, ko arī parāda mani ātrākie laiki distances beigās (ceļā uz otro skatītājpunktu savā distancē esmu neuzvarēta). Distances beigas būtu varējušas būt vēl ātrākas, ja vien pa iedzīto taku nevilktos, kā Artūrs teiktu, penši un nekavētu satiksmi, kad Unas elpu jutu jau sev aiz muguras... Pie pēdējā punkta vairs nebija nekādu jautājumu par to, ka bronza ceļos uz Madonu, biju pārāk vāja finišam. Un tad, domājot, ka esmu zaudējusi ne tikai mūsu divcīņā, bet arī atstājusi savu komandu 4. vietā, uzzināju, ka esam diskvalificētas. To visu pirmajā mirklī pārdzīvoju mazliet par daudz, bet, tā kā šī bija Māras pirmā reize mežā šogad, viņai tiek piedots. Kļūdās uz pirmo un piekto punktu varētu salasīt apmēram 3-4 minūtes, taču šis bija, manuprāt, mans labākais sezonas starts līdz šim, sīvākā cīņa un maksimālākā spēku izlikšana.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru