Pēdējās pirmās reizes

Pirmdien noslēdzu nepilnu 11 dienu ilgo atpūtu no Latvijas Zviedrijā. Pirms braukšanas prom biju diezgan pārliecināta par kritumu kā fiziskajā formā, tā orientēšanās tehnikā, precīzāk, ļoti sliktu izaugsmi, ņemot vērā, ka mežā regulāri skrienu jau kopš marta sākuma. Galvenais mērķis bija izmantot maksimāli daudz kartes treniņu iespējas, atlicinot mazliet laika arī intervāliem, Arlā tāds spēcīgs stadions (spēcīgāks par Kusas vai Straupes stadionu, lai gan Kusā nav stadiona...).

Aprīļa pēdējā nedēļas nogalē aizvadīju savu pirmo startu Ärla IF sastāvā Silva League garajā un vidējā distancē. Tā kā par vēlu aizsūtīju pieteikumu subjektīvajam rangam un manas spējas mežā bija diezgan apšaubāmas, tad garajā distancē uz starta līnijas stājos grupā D18E2, ar mērķi ieskriet TOP5 un vidējo distanci skriet D18E. Bet iespēja, ka tas varēja notikt, izkūpēja Zviedrijas atmosfērā jau ceļā uz pirmo punktu. Izredzes neuzlabojās arī uz otro un ceturto punktu, bet pie septītā man vienkārši gribējās raudāt. Mamma vienmēr teikusi, ka jācīnās līdz beigām (ar to viņa vienmēr domājusi kartupeļu vagu), tāpēc DQ neņēmu, bet 24. vieta jau apmēram tas pats ir. Rezultāti/Spliti

Pirms vidējās distances, tāpat kā pirms Z2D otrās dienas, gatavojos iznīcināt. Sāku ātrāk, nekā vajadzēja, bet nekļūdījos un jau distances vidū noķēru ļoti daudzas grupas meitenes, kas beigās noveda pie dažām kļūdām. 2. vieta tomēr mani tik ļoti neiepriecināja. Rezultāti/Spliti

Pēc pirmās dienas starta domāju, cik naivi esmu ticējusi tam, ka nav jābrauc uz ārzemēm, lai labi skrietu. Nevarēju ielasīties kartē, pārsvarā nesapratu, kur atrodos un vēl arī dažas kartes neprecizitātes stāvokli neuzlaboja. Otrās dienas starts mani ievirzīja smadzeņu labo domu puslodē.

Turpmākās dienas pavadīju visu laiku netīšām pārēdoties, skrienot Arlas kartēs un stadionā, skatoties salūtu, brīvprātīgā piespiedu kārtā dzerot kafiju, mazgājot traukus, mēģinot kaut nedaudz sakārtot Jankas māju... Vienīgais, kas man šajā visā pietrūka, bija latviešu valoda. Sagaidot pārējos latviešus, ar zviedriem runājos minimāli daudz.

Vienā treniņā novācu punktus un pēc tam ar visiem punktiem skrēju 3km mājās...

Mazā fotosesija Eskilstunas avīzei un pēc tam intervāli pret kalnu...

Rūda 18 superkūka!

4. maijs atnāca ar sprinta distanci, kur, pēc diezgan lielas un beigās nevajadzīgas čakarēšanās, mani iekļāva D18E. Iepriekš sprintu ļoti gaidīju, bet, pēc pārāk aktīvās trešdienas, vēdera sāpēm, un 3 stundu salšanas karantīnas zonā, bija skaidrs, ka šī nebūs mana diena. Zinot, ka zviedru meitenes ir ātras un rezultāti būs blīvi, mērķis bija TOP10. Tiku brīdināta, ka distance ies arī pa mežu, bet nebiju gatavojusies lavierēšanai starp klintīm (gandrīz nokritu pie piektā punkta) un naglu apavus atstāju atpūsties. Distance bija ar lielu kāpumu un tajā pašā laikā prasīja ātru orientēšanos ar dažādiem ceļu variantiem. Mani spēki pavisam beidzās pēc marķētā posma un pēdējie punkti nāca ļoti, ļoti grūti. Rezultātā 30. vieta, kļūdās un uz klintiņu rēķina vairāk kā 30 sekundes salasīt nevaru, un tas nozīmē, ka esmu lēna. Lēnāka, kā biju domājusi un kā vajadzētu būt. Rezultāti/Spliti

Anatolija superkadrs sprintā, šeit jau nolūstu.

Anatolija superkadrs 2, finišs, vairs nevaru pavilkties.

Savā debijas Tiomilā startēju Ärla IF pirmās komandas 2. etapā, kur 7,8km distance bija garākā, ko līdz šim sacensībās biju skrējusi. Pirmie 2km bija plika skriešana, kas atkal atsauca vēdera sāpes un nācās gliemeža ātrumā vilkties uz otro punktu, bet beigās saņēmos, jo uzdevums bija ieskriet stundā. Gandrīz visu distanci skrēju vilcienā, izņemot 54 punktu, kur manai ~30 meiteņu bija cits farsts un es paliku stāvam viena pati. Zaudēju 30 vietas savā etapā, bet noskrēju pietiekami labi, lai apēstu šokolādi (it īpaši finiša taisnē). Manai komandai vismaz pēdējo 5 gadu labākais rezultāts - 79. vieta no 344. Protams, man jāpalepojas ar Anatolija groundbreaking startu pirmajā etapā un Rūda startu septītajā, un Kūms kļuvis par latviešu varoni (Dāvja varoni). Žēl, ka neredzēju pirmo komandu finišu, diezgan varens pasākums.

 Anatolija superkadrs 3, 10Milas finišs, ekstrēmās pārvērtības.

Nevaru apgalvot, ka no orientēšanās tehnikas un fiziskās formas puses būtu kādi nenormāli uzlabojumi, tas šajā nedēļas nogalē jāpārbauda, bet savas vājās puses zinu kā Daibes purvus. Man ir 48 dienas, lai ar tām tiktu galā. Un šokolādes atkarība ir mani paņēmusi savā varā.