JWOC, O-Ringen, BJC un pārējie

Es laikam esmu parādā atskaiti par sezonas galvenajiem startiem un to, kāpēc, manuprāt, esmu pēdējo divu gadu sliktākajā fiziskajā formā, lai gan manas svarīgākās šī gada sacensības - Eiropas Jauniešu čempionāts - sākas jau pēc 2 dienām. Bet par visu pēc kārtas.

Pēc jūnija sākumā aizvadītās treniņnometnes Čehijā biju izlēmusi, ka JWOC vidējā distancē nestartēšu. Tāda doma man bija jau iepriekš, un pēc dažiem neveiksmīgiem treniņiem sacensību apvidos izlēmu, ka šajā gadījumā būs labāk sevi nemocīt ar 4 (fināla gadījumā 5) nozīmīgiem startiem 6 dienās. Nav arī noslēpums, ka veselība reizēm mēdz veikt noslēdzošās izmaiņas plānā, taču šoreiz jo tuvāk nāca čempionāts, jo labāk es jutos. Mazāk kā nedēļu pirms garās distances starta drošības pēc aizbraucu pie Velgas, un tā bija pirmā reize pēdējo 4 gadu laikā, kad manas iekšas (jā, iekšas) bija lieliskā kārtībā. Biju diezgan pārliecināta par sevi un garās distances 7,1 km ar 470m kāpumu mani vairs nebiedēja. Diemžēl tā vienkārši nebija mana diena. Viss sākās ar 3 minūšu kļūdu uz 1KP, pēc kuras diezgan agresīvi tiku līdz nākamajam punktam, taču tad garajā etapā sāku skriet par 90 grādiem nepareizā virzienā (beigās tas izrādījās pat variants, kas bija labāks par to, kuru izskrēju). Es pilnībā apstājos, dziļi ieelpoju un turpināju distanci, taču mani spēki bija beigušies jau pēc pirmā kilometra. Vēlāk distancē apzināti pieļāvu vairākas variantu kļūdas, kuras pasaules čempionātā nozīmē daudz vairāk, kā tajā mirklī spēju iedomāties, bet, tā kā es lielāko distances daļu nogāju, man jau bija pietiekami daudz laika samierināties ar 68. vietu. Tikai dažas stundas pēc finiša sapratu, ka man ir temperatūra, jo vakariņas palika neapēstas. Tajā vakarā manam ķermenim nācās sagremot visas līdzi paņemtās tabletes, jo vidējā distance vairs nebija apspriežama, sliktāk noskriet (noiet) es tāpat vairs nevarētu.

Pirms kvalifikācijas starta biju ļoti mierīga, es pat teiktu pārāk, jo tā īsti nemaz neiesildījos. Lai gan distancē kopā atstāju ap minūti kļūdās, finišā es garās distances pasaules čempionei zaudēju tikai šo minūti un ar 3. vietu kvalifikācijā, pēc diezgan neticami labi veiktas distances, savu čempionāta mērķi jau būtībā biju izpildījusi, bet uztraukums pirms fināla mani tomēr atrada. Šoreiz gan necentos skriet ātrāk par galvu, jo fināls nāca ar nedaudz augstāku sarežģītības pakāpi, taču kļūdās tāpat atstāju apmēram 4,5 minūtes, kas lielā mērā bija dēļ manas pirmās satikšanās ar čehu televīzijas filmētājiem - nebija vēl nācies maldīties uz punktu ar kameru sejā. Pirms 12KP biju tuvu asarām, jo izrādījos pārāk īsa, lai tiktu pāri akmeņiem (pēc kāda piektā mēģinājuma tomēr tiku pāri ar vairāk kā vienu zilumu un nolauztu nagu). Lai gan 29. vieta Latvijas meitenēm vidējās distances finālā sen nebija padevusies, es tomēr biju ļoti vīlusies. Laikam jāpiebilst, ka arī Līga šīs dienas nejutās īsti labi, visticamāk mūsu istabiņā bija noplosījies mini vīruss.

Sprintā (nevarēju visu distanci dabūt iekšā, bet tas laikam labi, jo uz 16KP arī ir kļūda) mani turpināja vajāt pieredzes trūkums, uztraukums, daudzie cilvēki apkārt, Pēra balss mikrofonā. Parka daļu veicu ātri un precīzi un 1. radio punktā atzīmējos ar 4. laiku, bet pilsētā nolūzu un gandrīz visus punktus noraku. Kronis visam noteikti bija mans goda aplis (apļi) skatītājpunktā, kad Pērs pa mikrofonu sāka bļaut manu vārdu un kaut ko stāstīt, kā rezultātā es apmēram 40 sekundes skraidīju starp 12 un 13KP, un pat paspēju atzīmēties liekā punktā starp tiem. Visu vēl "interesantāku" padarīja lietus un slapjais bruģis distances beigu daļā. Es ar pēdējiem spēkiem noturēju līdzsvaru, taču aiz sevis dzirdēju izskanam ne tos pieklājīgākos vārdus angļu un krievu valodās. Finišēju 60. vietā, ne tuvu gaidītajam.

Izvēloties stafetes etapus, atcerējāmies iepriekšējo gadu pieredzi lielās stafetēs un bijām diezgan pārliecinātas, ka par TOP6 cīnīties ir nereāli, tāpēc izlēmām iziet uz veiksmi, un tā es sev dabūju kāroto 1. etapu, kur es atkal pārvērtēju savus spēkus un nespēju līdz galam saņemties (šoreiz gan kameras mežā jau vairs īsti netraucēja), un nu vispār man jau apnika rakstīt, cik slikti kopumā priekš manis tas viss izvērtās. Pieredze, protams, ir nenovērtējama un tikai pēc čempionāta nācās saprast, ka meiteņu nesūtīšana uz pagājušā gada JWOC bija milzīga kļūda sistēmā.

Pēc būtības jūlijam vajadzēja būt atpūtas mēnesim, taču biju izlēmusi šogad to mainīt un tā īsti nepauzēt līdz pat EYOC, tāpēc tikai divas dienas pēc atgriešanās no Čehijas stūrēju Zviedrijas virzienā, kur pavadīju veselu mēnesi. Plāns bija daudz skriet mežā un akmeņos, uzlabot pagājušā gada 60. vietu O-Ringenā, nepārēsties visu laiku, jauniešu 10Milā vienkārši noskriet ļoti labi, nepārtrenēties un netraumēties (laikam nav grūti uzminēt, kas no šī visa nepiepildījās). Sākumā aizvadīju daudz bāzes treniņu un biju diezgan atpūtusies priekš O-Ringen nedēļas, kas šogad bija smaga un pārsvarā piedāvāja ļoti daudz akmeņus un palielus kalnus. Visas dienas, izņemot pēdējo, mežā atstāju sākot no 5 un uz augšu liekām minūtēm, un tomēr iedzīšanā startēju no 18. vietas, kuru ar 7. vietu pēdējā dienā pārvērtu par 15. kopvērtējumā. Jāatzīstas gan, ka mērķis bija top10, kas beigās pat izrādījās sasniedzams. Pēc 5 O-Ringen distancēm (no kurām 4 bija garās), negulētas pēdējās nakts un 1000km mājupceļa no gandrīz polārā loka es knapi vilku dzīvību un normālos apstākļos būtu uz kādu nedēļu beigusi kustēties, taču laiks Zviedrijā man šķita pārāk dārgs, tāpēc turpināju trenēties uz ļoti liela noguruma fona. Augusts iesākās ar manu pirmo un pēdējo jauniešu 10Milu ar startu 5:30 no rīta. Tā arī bija pirmā reize, kad sāku just sāpes kreisajā kājā, bet tad tam īpaši lielu uzmanību neveltīju, jo ātri skrienot netraucēja. Turpināju trenēties, jo sāpēja tikai nedaudz un reizēm, un Latvijā atgriezos tieši uz Siguldas kausu, kad fiziski jau biju atpakaļ zirgā un plānoju tur arī noturēties līdz pat šai baltai dienai. Diemžēl ar to arī viss beidzās, jo paliku Siguldas gravā raudādama, ar sāpošu kāju, un līdz pat septembra sākumam tā īsti nezināju, kas ir par vainu. Visu atlikušo augustu un septembri manas darbības pārsvarā sastāvēja no riepas audzēšanas, riteņbraukšanas, ārstu apmeklēšanas, pretsāpju zālēm un ultraskaņas procedūrām. Tagad jau esmu kaut cik izkūņojusies, bet pirms Baltijas Junioru kausa es jutos kā bāžama vienā maisā ar bruņurupučiem un visam pa virsu vēl noķēru tādu nelielu rudens šņurkstienu ar kādu pusgrādu pa virsu ierastajiem 36,6. Paskriet es nevarēju vispār, taču vismaz garajā distancē (arī šeit tieši kļūdiņu neizdevās ieskenēt...) varēju savākties un veikt to gandrīz tīri, kas arī loģiski rezultējās 3. vietā. Pēdējās divas nedēļas esmu atgriezusies gandrīz ierastajā ritmā, taču zinu, ka iespēja beigt šo sezonu, kā biju gribējusi, ir ļoti maza, un vienīgā, kas šoreiz varēs palīdzēt, ir mana milzīgā stūrgalvība. Par viņu tad arī turiet īkšķus!

Pirmais cēliens

Ne viss pēdējo divu mēnešu laikā ir noticis kā gribējās, bet mani rezultāti runā paši par sevi un pārsvarā ir bijuši atbilstoši apstākļiem. Lieldienu balvas sprints, Rīgas kausu 2. diena, Baltijas čempionāta stafete un Latvijas čempionāta garā distance ir pavasara vienīgie starti, kad orientēšanās tehnikas un fizisko spēju simbioze mani nav pievīlusi. Ziemeļu divdienas, Rīgas čempionāts un Mazā balva manā plānā bija treniņsacensības, bet visi pārējie starti manam pedantiskajam raksturam liekas neizdevušies t. i. simbioze nenostrādāja. Tajā pašā laikā arī šķiet, ka tomēr viss ir ļoti labi, jo esmu kļuvusi stabilāka. Ja vēl pagājušajā gadā nereti mēdzu taisīt 10+ minūšu kļūdas, tad šogad mani griesti vienam punktam ir bijušas 4 minūtes, kas arī ir gadījies tikai divreiz. Svarīgākais starts pavasarī, protams, bija Baltijas čempionāts. Stafetes bronza šķiet vērtīgāka par garās distances zeltu, kur īpaši spožs sniegums mežā neizdevās. Iznāca vairāk savu spēju pārbaude kā sacenšanās. Visgaidītākais un vissliktākais starts šajā pavasarī laikam būs pagājušās sestdienas sprints Alūksnē. Tās bija šausmas no distances pirmajiem metriem, kad domāju, ka esmu diskvalificēta, un beigās kļūdījos kopā uz gandrīz 2 minūtēm. Es vienkārši nevarēju tikt ar sevi galā. Svarīgs notikums noteikti ir bijis junioru meiteņu krosa normatīva iznīcināšana. Neizdevās īsti laba taktikas realizācija un bija iespējams finišēt zem 17 minūšu robežas, taču 17:11 arī skaitās. Par to biju un joprojām esmu ne tik daudz priecīga, kā atvieglota, jo beidzot izcīnīju savu vietu zem saules, un vismaz no manis var atšūties.

 Īsāk sakot - man iet labi.

Rīt izbraucu uz treniņnometni Čehijā, kas pagaidām solās būt slapja. Šobrīd esmu pārliecināta tikai par 2 startiem JWOC, varbūt tuvāko dienu laikā tas mainīsies. Nometnes dēļ pieņēmu lēmumu nestartēt Venlā, lai neriskētu ar saslimšanu un traumām. 

Vakar noslēdzu savu pirmo līgumu un ieguvu lietošanā Suunto Ambit2 S. Izskatās un darbojas lieliski!

Ievads

 Vienīgais, kas pagaidām nenotiek kā plānots, ir ziemas neatkāpšanās un tā rezultātā radušies blakusprodukti, galvenokārt JWOC nometnes atcelšana. Mans būtībā 5 mēnešu ilgais bāzes periods šoziem ir bijis diezgan apjomīgs gan stundu, gan arī kilometru ziņā:

Gan sporta laboratorijā, gan manis pašas noteiktie uzdevumi ir tikuši izpildīti spēju robežās. Straujais apjoma kritiens starp janvāri un februāri nebija tāds plānots, bet patiesībā ir tikai loģisks, jo daudz enerģijas nācās ziedot arī zinātniski pētnieciskā darba izstrādāšanai, kā dēļ organisms prasīja ilgāku atpūtu nekā es piedāvāju. Beigās iznāca piespiedu kārtā ne tikai ar iesnām, klepu un temperatūru, bet arī ar pēdas apdegumu nosēdēt mierā vēl vienu papildus nedēļu. Martā izturības un spēka treniņi ir tikuši lēnām nomainīti pret intervāliem un kalniem. Ar karti strādāt ir sanācis Ozona nakts treniņos un nometnē Ventspilī, kas sniega dēļ ir bijuši vairāk fiziskās un mazāk tehniskās sagatavotības testēšanai. Cenšos atrast laiku arī autogēnajiem treniņiem un elpošanas vingrinājumiem, guļu labi, ēdu kaut cik veselīgi un prātīgi t.i. vairs tik bieži nepārēdos. 

Runājot par plāniem un plānošanu, nesen esmu sapratusi, cik svarīgi tas ir priekš manis. Vēl pagāšgad biju diezgan skeptiska attiecībā uz treniņplāniem un domāju, ka man tādi nav vajadzīgi un ir jāklausās tikai ķermenī, nevis arī trenerī. Šoziem, izlasot gan labvēlīgo zviedru grāmatu "Treniņi", gan regulāri izprašņājot trenerus un vienkārši beidzot domājot loģiski, esmu guvusi primārās zināšanas par to, kas šeit vispār notiek. Agrāk treniņi, sacensības, nometnes plūda diezgan haotiski, un tāpēc neveiksmes novēlu galvenokārt uz laika trūkumu, kaut gan ar to apgājos diezgan izšķērdīgi. Ziemas mēnešos pārāk niespringu par sīkumiem, bet jau kopš februāra beigām gandrīz visi treniņi ir bijuši izplānoti līdz pēdējai sekundei. Nav tā, ka katru dienu arī izdodas paredzēto izpildīt, ķermenis reizēm tāpat saka ko citu, bet man pašai liekas, ka tagad ir iestājies tāds kā līdzsvars starp to, ko es daru un ko domāju. Katram treniņam ir ilgtermiņa mērķis. 

Man priekšā ir ļoti gara sezona, kas oktobra beigās noslēgsies ar Eiropas jauniešu čempionātu Portugālē. Svarīgākie starti pirms tam tiek plānoti jūlijā, kas sāksies ar Pasaules junioru čempionātu un beigsies ar O-Ringenu. Esmu pārliecināta par to, ka neviens normatīvs nav par augstu vai par lieku.

Nobeigumā vēlos paust nelielu sašutumu (savā un arī citu meiteņu vārdā) par to, kā LOF diskusijās potenciālās juniores dalībai JWOC 2013 tiek būtībā nosauktas par alkoholiķēm, kurām orientēšanās pie vienas vietas. Es saprotu, ka tas nav nekas personisks un netiek attiecināts uz mani (es tā ceru), bet nu 2011. gada notikumi ir sen aiz muguras un kontingents šeit jau pagājušajā gadā bija pavisam cits. Man žēl tos cilvēkus, kuriem tā sāpe par banketu tik liela, bet tā nav nevienas šī gada juniores vaina. Tas tā, starpcitu.

93

Gaidu, kad kaut kas liels ar mani notiks, bet pagaidām vienīgais ar tādu potenciālu ir skaitlis virsrakstā.

Es gatavojos vasaras sezonai. Apjoms, salīdzinot ar pagājušo ziemu, ir palielinājies par apmēram 4 reizēm. Lēciens ir ļoti liels, bet mana pašsajūta ir labāka kā jebkad. Tur, protams, jāņem vērā daži citi apstākļi, bet nu kopumā esmu uz pareizajām sliedēm. Cerams.

Pēc Lāčplēša kausa piedalījos telpu-O fabrikā un Priekuļu vidusskolā. Abi šie pasākumi man bija kaut kas jauns, un tā īsti to lietu sāku saprast tikai pagājušajā nedēļā Meridiāna ziemas nometnes ietvaros, kur pēdējā treniņā skrējām telpu-O Straupes sporta zālē. Labprāt uzskrietu vēl kaut kur šoziem.

Novembra beigās biju Juglas sporta laboratorijā. It kā jau noskaidroju visu, ko pašlaik vajag zināt, bet neesmu pārliecināta, ka tā bija labākā vieta...?

Man, protams, ir ļoti daudz, ko slīpēt un pilnveidot savā tehniskajā sagatavotībā, bet pašlaik uz fizisko pusi noteikti uzvars ir daudz lielāks. Tas arī ir iemesls, kāpēc neslēpoju Madonas kausā, un arī treniņos uz slēpēm šoziem un turpmāk parādīšos ļoti reti. Nedomāju, ka slēpošana man priekš vasaras sezonas dod kādu ievērojamu pienesumu. Drīzāk līdz šim ir bijis tikai aiznesums...

 Diemžēl neviena siltāka klimata treniņnometne man nebūs šoziem. Tādi ir apstākļi, pagaidām vēl it kā var sadzīvot. Cenšos maksimāli izmantot pieejamos resursus.

Skaitlis virsrakstā ir manā Endomondo treniņdienasgrāmatā veikto ierakstu skaits kopš 1. novembra.

Sīkāk par pārējo publiski nerakstīšu.

Un es noteikti esmu viena no retajiem, kas īpaši nepriecājas par skatu aiz loga un termometrā. Rīt sākas 4. un apjomīgākais šīs ziemas mezocikls.