Trīsciemā

Mans galvenais uzdevums Klubu stafetēs 2010 bija neatkārtot pagājušā gada smago kļūdu (ļoti iespējams, ka arī smagāko līdz šim manos 6 gados orientēšanās sportā) - tieši pirms gada Klubu stafetēs Meridiāna labākās komandas sastāvā, kura cīnījās par vietu labāko 3niekā, es paņēmu nepareizā numura kartes, kā rezultātā pievīlu vēl 9 cilvēkus. Bet mans starts šogad tāpat bija ievērojams - šoreiz norāvu ne tikai savu karti, bet līdz ar to arī dēli, uz kura bija vēl vismaz 10 kartes.
Patiesībā, ļoti vēlējos pateikt, ka lepojos ar savu komandu un to, ka pārstāvu tieši Meridiānu! Kas es vispār būtu bez orientēšanās? Jocīgi, kāpēc es par to aizdomājos...
Startu, diemžēl, neredzēju, bet Didzis pirmo etapu beidza 10. vietā un tas bija pietiekami, lai jau otrajā etapā Meridiāna 3. komanda iekļūtu labāko 6niekā un tur arī paliktu turpmākās stundas. Man un Artai tika uzticēts ļoti svarīgais 6. jeb pirmspēdējais etaps. Startējām no 4. vietas, bet mēs nebijām plānojušas to tā atstāt, kas arī lieliski izdevās un finišējām reizē ar Saldus II meitenēm - dalīta 2.-3. vieta. Visas cerības likām uz mūsu "Magnētu karali". Vinš tiešām rādīja, ka ne pa velti mēs viņu turam Rīgas mežos, bet kā beigās kāds izteicās, "pieredzīte nospēlēja savu" un rezultātā 4. vieta zaudējot 10 sekundes.
Nezinu kā citiem, bet man tas likās vēl sāpīgāk par manu pagājušā gada izgāšanos. Mēs bijām tik pārliecināti, ka izdosies atkārtot kaut ko līdzīgu 2008. gada Klubu stafetēm. Bet no pozitīvās puses - nākamgad skrienam par brīvu!
Karte nebūs, jo man viņu tā arī neizsniedza, un arī savus splitus nevaru aplūkot. Em?

Gulbenes kauss 2010

Nevaru nepieminēt, ka uz turieni devos tumši zaļā BMW ar sabvūferu un superlabā kompānijā, kā rezultātā ieradāmies sacensību centrā 40 minūtes pirms mana starta (līdz startam 1,7km). Nevaru nepieminēt arī to, ka startēju pirmā gan grupā, gan arī no visiem dalībniekiem.
Kā to nosauca Arta - Parks - tā beidzot bija mana iespēja pārbaudīt savu ātrumu un izturību. Distance gan bija nožēlojama. Varēja jau arī kaut ko oriģinālāku, bet nu ko gan oriģinālāku var izdomāt trīs priedēs? Sanāca tīrs 3km sprints un distance bez kļūdām - parasti es ar to ļoti lepotos, bet šajā gadījumā tas ir tikai rādītājs, ka protu skriet taisni.
3,1km > 20:37 > 1. vieta
KARTE

Malienā baigi labi nomaucu!

ja tev šobrīd skan mūzika, tad, pirms lasi šo, uzliec kaut ko lēnāku, lai šis ieraksts kļūtu vēl mazliet personiskāks

Patiesībā, es ļoti ilgi domāju, ar ko lai sāk.

Vēl vakar ap 13.42 biju pārliecināta, ka šo ierakstu par Malienas kausu 2010 varēšu iesākt ar kaut ko cerīgu. Bet tā nav. Manas pirmās atlases beidzās ar 9.vietu. Iespējams, ka man kaut kas ir sakāpis par daudz un es nemāku zaudēt, bet to bezcerību vakar finišā, kad rezultātos ieraudzīju citu meiteņu laikus, es neaizmirsīšu vēl ilgi. Laikam tāpēc saka, ka ikkatram reizēm nākas nokrist no mākoņiem. Distance bija gan fiziski, gan tehniski radīta man, bet. Un pie bet es arī paliku. KARTE
3,1km > 30:12 > 9.vieta

Šodiena iesākās daudz cerīgāka. Mana pozīcija bija laba un pirms starta es pat plānoju to izmantot - 5 meitenes 30 sekundēs un es no tām piecām esmu pēdējā + nākamā mani dzen tikai par 3 minūtēm - bet mans plāns palika ierakts kaut kur dziļi tā milzīgā kalna smiltīs, kurā bijām spiesti rāpties pēc K punkta. Distance aizgāja prātīgi, lēni, sākumu pat turēju astē divām konkurentēm, kuras bija tajā nelaimīgajā pusminūtē, bet tad NEJAU (joprojām nezinu, kā pareizi rakstāms šis vārds) ES uztaisīju kļūdu, visus pazaudēju, un turpināju lēnā treniņa tempā savus 5 kilometrus viena pati.
5,1km > 47:58 (jā, zinu, šausminošs laiks, bet tas mani pacēla par divām vietām) > 7.vieta iedzīšanā


Par spīti visam, vakars/nakts no 21. uz 22. bija pārāk labi, lai tagad kaut ko nožēlotu un uztrauktos, jo es vairs neko mainīt nevaru. Skatos nākotnē, vēl priekšā Irbenes kāpas, un, kā rakstīja Ilze, lielas veiksmes gadījumā arī man varētu nospīdēt izlase.

kas notiek

Patiesībā, visu laiku kaut kas notiek, es joprojām esmu kustībā, tas ir atzinības vērts arguments. Vasara jau vēl nav galā, bet es tāpat zinu, ka neizdosies izdarīt visu, kas tika apsolīts, par to tā kā laikam derētu atvainošanās.

Bet skrienās man smagi. Es nezinu, ko no sevis gaidīt sestdien ziemeļaustrumos. Nespriedīšu par to neko.

Pagājušajā sestdienā un svētdienā iesīldīju sevi mazliet tām pirms-starta sajūtām. Purva Bridēja stafetes, manuprāt, bija interesantākās stafetes, kādas skrietas, + par izdomu un vēl mūsu stratēģija, kurā zaudējām kādas 2 minūtes salīzdinot kartes un sarunājot tikšanās vietu kaut kādā pļavā. Rezultātā, ar to visu stratēģiju, iegāzu savu komandu un mēs, Meridiāna 6. komanda (mhhm), ierindojāmies priekšpēdējā jeb ceturtajā vietā.

Svētdien malām Nītaures pusi, kur arī reiz bija norisinājušās Purva Bridēja stafetes, zīmīgi. Katrā ziņā, pēc trakās melnās piektdienas, biju izgulējusies un gatava skriet. Mežs, protams, nelutināja un gāja lēni, jo 5km kur-likt-kāju-lai-neaizķertos mežā ir pārbaudījums jebkuram (laikam jau tāpēc skriet gribētāju tik maz bija, hah). Beigās ar Artu nolēmām izdzert ūdeni dalības maksas (2Ls) vērtībā un vēl arī visas meridiānietes S16 savācām medaļas un es tiku arī pie kausa (patiesībā otrā, bet šis bija pirmais, kuru saņēmu savās rokās, jo šeit pirms vairāk kā pusgada notika liktenīgākais notikums manā dzīvē, kas liedza man kāpt uz pjedestāla, un pēc tam liedza arī iespēju par tādu cīnīties vēl pāris mēnešus, bet es te laikam jau pārāk gari izplūdu tajās atmiņās, kuras nemaz nevajadzētu atcerēties).

Arī es rīt došos uz laukiem, ļoti ceru, ka tas palīdzēs sakopot domas un spēkus, uzskriešu kādu intervālu gar Daugavu un paelpošu Zemgales gaisu, tam taču vajadzētu palīdzēt. Lai vai kā, sestdien man šā vai tā jājūtas gatavai, 3km un atlase ir diezgan spēcīgs izaicinājums.

Marching On

Esmu kustībā! Visu laiku kaut kas notiek, pirmā vasara, kurā dators atkāpjas pāris plānus zemāk.

Starp nogurdinošām darba stundām, negulētām naktīm un trakām ballītēm, esmu beidzot atsākusi, tā teikt, sagatavošanās procesu rudenim. Saites, teipi un visi citi nevajadzīgi štrunti ir noglabāti, cerams, ka ne vēlākai lietošanai. Jūlija pauze bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai visu varētu sākt no jauna. Beidzot jūtos gatava iet un skriet, protams, ar mēru, nekas man vairs nav svarīgāks par veselību.