repetition

Tikko atkal atbraucu no Velgas un arī šoreiz viņa mani tā kārtīgi apstrādāja. Esmu stīva un dzeru tikai ūdeni. Secinu, ka daudz vairāk sāku saprast no sava organisma. Un jā, Velga piezīmēja, ka esmu ļoti jūtīgs cilvēks, un samērā stipri sajūtu pat vissīkākās traumas, kādas iespējams normāls cilvēks pat neuzskatītu par traumām. Bet tas, manuprāt, ir labi, jo es varu slimības un traumas atklāt jau pašā sākumā. Un esmu beidzot apņēmusies aizbraukt līdz baseinam, tas taču ir pats labākais, vai ne?
Bet ja man jautā, ko šosezon vēlos sasniegt, es sāku nopietni domāt par atbildi. Un es ņemu atpakaļ vārdus par saviem mērķiem un cerībām. Mans vienīgais, un patiesi īstais mērķis šogad ir izveseļoties. Tas nemaz nav tik ātri, kā man un tev liekas. Velga man vienmēr izstāsta kaut ko jaunu, un pēc šīs reizes es pat īsti neceru startēt Kāpā. Un vispār šosezon mana prioritāte visnotaļ ir un būs nevis sacensības bet gan ārstēšanās, kuru man ir jāsāk ņemt nopietni, jo es nevingroju un neko nedaru. Man ir slinkums, tas nozīmē ka neesmu pelnījusi savu veselību. Un tā es neesmu ar mieru.

PALĪGĀ

Jau pirms kāda laika Mārīte ieminējās, ka http://www.worldofo.com/ piedāvā tādu iespēju, kur ir kartes un tu vari pats izdomāt ceļu kā skriet (laikam arī iezīmēt kaut kā) un pēc tam parāda kā attiecīgais cilvēks skrējis. Es esmu pārāk stulba, lai atrastu šādu extru. Kāds var man palīdzēt? Jāsāk taču kaut kas darīt!

neiet

Tikko atbraucu no meridiāna un tētis paziņo, ka pie traumatologa varu tikt tikai nākam5dien jeb 7. maijā. Kā man var tā neveikties? Pieteikšanās uz LČ beidzas 3. maijā, bet ja es tajā dienā jutīšos labi, tad pieteikšos un iziešu distanci. Jāsāk uzņemt vitamīnus un uzturēt savu veselību. Jūtos kā lielākā neveiksminiece pasaulē.

p.s. Man rīt ir BRĪVDIENA! Skolā sporta diena. No vienas puses man ir arī paveicies..

nekasinteresants

Nu man jau atkal nav nekas sakarīgs šeit rakstāms. Ceturdien biju atkal pie Velgas, viņa man dūra kkādas weird adatas kājās. Tagad kaut kas noticis pēdai un šodien diezgan stipri atsitu savu slimo celi, tā kā rīt meridiānā pašlaik domāju tikai pagrozīties apkārt. Piektdien pie traumatologa iešu. Domājams, ka viņš man ļaus sākt kustināt kaulus, tāpēc, iespējams, LČ veikšu [nesaku, ka skriešu] garo distanci. Mans pašlaik izvirzītais mērķis ir Kāpā noskriet vienu dienu pa pirmo. Stulbs mērķis, bet es vairs nevaru izturēt. Vairāk kā 3 mēneši manu dzīvi ir apgriezuši par 540 grādiem.
Vakar, kamēr citi raka Rīgas kausus, es Latvijas atklātajā matemātikas olimpiādē sildīju smadzenes. Ceru savākt vismaz 20 no 50 punktiem. Un man tāds prieks par Artu un Klāvu. Viņi, cik no visa saprotu, bija vienīgie meridiānieši, kam tajā mežā veicās.
Nu viss, šis garlaicīgais ieraksts ir nobeigts, vari būt brīvs/a.

pirmoreiz

Pirmoreiz šajā 2010. gadā es ar karti devos mežā paārdīties. Es neveicu savas grupas distanci tāpēc laiku neuzrādīju, bet mazliet paskrēju pa taciņām un centos atcerēties kas ir orientēšanās. Btw pēdējo reizi ar karti normāli skrēju oktobrī. Un, protams, esmu pazaudējusi gandrīz visu. Fiziskā sagatavotība ir galīgi garām, es pat īsti neskrēju, bet piekusu tāpat. Man vairs nav mēroga/attāluma izjūta. Trenere to sasaistīja kopā ar to, ka ātrums ir pavisam savādāks, bet jebkurā gadījumā - es kartē visu laiku vai nu biju smagi priekšā vai atpaliku no tā, kur biju mežā. Nespēju koncentrēties, manu uzmanību spēja novērst jebkas. Es pat gandrīz apmaldījos. Īstenībā, jā, galīgi garām un nenoliegšu, ka man ir bail. Tagad mazliet sāp kāja.
Nākamotrdien Straupē domāju veikt visu S16 distanci.

changes

Vēlvienu nedēļas nogali pavadīju kopā ar mežu demolētājiem. Vējš tur Madonā nepajokam, bet te pie Cēsīm jau arī daudz neatpaliek no tā, lai es lidotu pa gaisu. Abas dienas ne tikai kārtīgi iztrakojos pa bērnu rotaļu laukumu un pieēdos, bet arī palīdzēju startā savākt jakas un fotogrāfēju, un Mārtiņam iemācīju pareizi rīkoties ar kompasu.
Arī pjedestāls tajā briesmīgajā Kusas kartē meridiānam neizpalika, un 14 savējie tika pie kausiem un balvām no veikala EŽI. KOPVĒRTĒJUMS

Pēdējā laikā esmu saņēmusi arī daudz interesantu piedāvājumu un domāju, ka tie visi tiks realizēti:
Ausekļu trenere Baiba S. man atsūtija interesantu piedāvājumu piedalīties Maximas rīkotajā konkursā "Latvijas Izcilnieki", kur galvenā balva ir ikmēneša 100Ls stipendija. Zinu, ka tur ir daudz wonderkidu, bet mēģināts nav zaudēts. Sīkāk lasi ŠEIT, jo piedalīties var jebkurš 4.-11. klases skolēns ar vērā ņemamiem sasniegumiem vienā no 5 kategorijām - sports, māksla, mūzika, zinātne un sabiedriskās aktivitātes.
Daudzi ārsti bija teikuši, ka baseins ir ļoti labs palīgs, ja ir tādas veselības problēmas kā man, un vakar uzzināju, ka Raganas baseinā par stundu jāmaksā tikai 1,20Ls, un ir doma jau trešdien iemēģināt.
Ceturtdien atkal novirzīšos uz Rīgas pusi pie Velgas Z. Būs pagājis precīzi gads, kopš pirmo reizi pie viņas biju un ceru, ka vēl ilgi nenāksies tur atgriezties, jo jau pēc pusotras nedēļas dodos pie traumatologa un esmu 99% droša, ka arī tur vairs nenāksies atgriezties. Vispār, esmu ļoti atpalikusi savā plānā un tas nozīmē, ka LČ ir nedēļu ātrāk nekā biju domājusi, bet es ļoti vēlos skriet vismaz garo distanci.

Pirms gada šajā laikā es un visi pārējie LV izlases un skolu orientieristi bijām Spānijā. Un tieši šodien, 18. aprīlī, es izcīnīju zeltu vidējā distancē, kurš karājas pie sienas blakus datoram.

Un vakar apritēja precīzi 3 mēneši. Daudzi man prasīja, kā es spēju visu šo laiku izturēt, bet es jau esmu pieradusi un pēdējās dienas mani māc cits jautājums - Cik grūti priekš manis būs atsākt skriet gan morālā, gan fiziskā ziņā?

P.S. Otrdien meridiānā domāju notipināt savu S16 distanci pie Niniera, jo pēdējo reizi kartē tā pa īstam skrēju pagājušā gada 4. oktobrī LČ maratonā.

Labi, šodienai pietiks atklājumu.

mežā

Tā nu esmu nobumbulējusi vēl vienu nedēļu, un šodien atskārtu, ka vēl 3 nedēļas man ir jāturas rāmjos, bet klausīšu Baibu un "Izturēšu līdz beigām". Šodien, beidzot, aizlaidu līdzi uz sacensībām. Braucot pilnīgi jutos tā, it kā šodien skriešu un viss būs superīgi. Bija jau arī superīgi, tikai es neskrēju. Toties satiku daaaudz sen neredzētus cilvēkus un vispār tik izdevusies diena, ja neņem vērā to, ka katrs trešais cilvēks man jautāja, kāpēc es neskrienu.
Manā grupā diezgan pārliecinoši uzvarēja Līga, bet daudz neatpalika arī Arta. 14 grupā Ance noblieza pa pirmo un izteica vēlmi, ka grib tikt izlasē. Prieks dzirdēt un redzēt.
Uz tikšanos līdz nākamai svētdienai, jo no manis netikt vaļā. Būšu arī Madonā, diemžēl, tikai otrajā dienā, cik nu šobrīd domāju.

sezona goes on

Šodien - Meridiāns 2010 pirmā kārta tika aizvadīta. Patiesībā, biju domājusi, ka būs vairāk cilvēku vai arī es vienkārši aiz aukstuma nespēju normāli padomāt. Atkal saņēmu dažus ieteikumus ko darīt un kā pilnveidot tās jomas, kas pašlaik ir pilnveidojamas. Sēžot meridiāna teltī pie Mārītes skatījos kā garām skrien cilvēki, pēc tam pavēroju kā daži vienkārši ielidoja finišā. Un es joprojām nespēju no galvas izmest to slimīgo jautājumu "Kā viņi tā var?".
Patiesībā, gļukaina diena - laikā kad man jābūt vienā vietā, esmu pavisam citā. Esmu galīgi nogurusi un neko vairāk te šodien nerakstīšu, lai gan pēdējā laikā tāpat man nav par ko rakstīt un šie posti kļūst aizvien īsāki un garlaicīgāki. Atvainojos par to.

ātri aizlec man

Man tikko pazvanīja Imis un es atklāju, ka tajās pildspalvās, ko deva meridiāna apbalvošanā, ir iestrādāts zīmogs ar manu vārdu un uzvārdu. Tagad kontroldarbos varēšu uzspiest savus iniciāļus uz lapas. :]

Es rīt domās par jums visiem turēšu īkšķus un lai NEVIENS nenoraktu tajos superduper foršajos mežos... Lai izdodas superīga sezonas atklāšana, jo Ventspils ir fantastiska pilsēta un tikai dēļ tās vien ir vērts braukt.

neapril

Nu tad vakar beidzot aizvilkos pie traumatologa pārbaudīties. Ko man pateica? Pateica gan labu, gan sliktu. Iet tā kā uz labo pusi, bet - tagad man abām kājām ir tā-slimība-ko-man-bail-saukt-vārdā. Izdomāju, ka labāk vēl neskriešu arī pavisam lēnos gabaliņus. Aprīļa beigās atkal iešu pārbaudīties, un ārsts teica, ka varēšu lēnām kaut ko sākt darīt. Vispār, es to jau biju gaidījusi un biju gatava, tāpēc šoreiz šī ziņa, ka neko vēl nevaru, manī neizraisīja gandrīz nekādas emocijas un es stounfeisā iegāju un izgāju no ārsta kabineta.